.cerība.

Es jau negribu daudz.
Tikai vienu
Un neko citu,
Neko, kas man vairāk domāt liktu.
Tikai vienu ar ļoti daudz pienu!
Galdā liktu
Un nekas vairs prātā nepaliktu!

Gara, gara diena...

Gara diena,

Bet tā jau tikai viena.

Kas noguruma un miega pilna,

Kā mazā jēra vilna.

Laiks nu mājās skriet

Un dušā iet.

Ne te labi,

Ne te slikti,

Ne ta silti

ne ta auksti.

Grūta diena,

Skaļa diena.

bet tā jau tikai šī

tikai viena diena.

laisks ir tas laiks

Laiks iet un iet un neapstājas.
Laiks iet bez mites un dvēsele raud. 
Kur tas laiks aizgājis?
Kur paliki tu, mans draugs?
Bērzmalē pie ezera, 
Tur, kur laika nav.
Tur, kur miers un klusums
pār zemi šo valda,
Tur, kur brīvība un dzīvība ir. 

cilvēka prāts

pats labākais veids, kā pārņemt kontroli pār cilvēku - likt tam domāt. tas nekas, ja ir manāms apmulsums. tēlo līdzi un ļauj, lai kaimiņš uzvar, lai jūtās pārāks. šim indivīdam jau nav jāsaprot, ka viņš pats sevi nekontrolē jau gadiem un visa informācija ir viegli izvilkta. Neesmu īpašais manipulators. Es tikai paņemu to, kas man vajadzīgs. Reizēm uzkavējos ilgāk, jo pretošanās ir bijusi pārāk liela. Katram cilvēkam ir vājais posms. vājais ķēdes posms, kuru ir visvieglāk pārraut. Atrodi to un tu jau esi pusceļā uz uzvaru. Ar rakstīšanu nodarbojos diezgan reti, jo nesanāk man īpaši. arī laika trūkums spiež nost. Tas jau arī nenozīmē, ka man nav grūti, ka es vienmēr zinu, ko teikt. Ne velti ir sakāmais - Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Var jau saprast, kā parasti - kas neriskē, tas nedzer, bet, varbūt, šampanietis ir tā uzvaras, laimes un brīvības garša? Tā taču varētu būt, bet tas ir cits jautājums, jo visu laiku mēs runājam par tevi un to, kā Tu spēj izprast cilvēkus. atkal, godīgi - es ne reizi neesmu pārlasījis vēstules. es vienkārši baudu savu šīs dienas garu un noskaņu. Es mīlu cilvēkus un savu Dievu. Tu pareizi atceries, es izbaudu sevi! Iemācies izdarīt arī tu to un tad tava dzīve būs nedaudz savādāka.
šī no jauna piedzimšanas sajūta nav tik spēcīga, kāda tā varētu būt. ja vēlies, tad varam parunāt arī par to!
vārdu spēles ir interesantas pašas par sevi. kā tādas - liec cilvēkam padomāt.
Iespējams, ka patiesībā, viss, ko tu vēlies - iegūt uzmanību un atzinību par to, ka spēj salikt vārdus kopā tīri pieklājīgos un sakarīgos teikumos. Prieka sajūta, ka esi licis kādam aizdomāties un kaut ko izmainīt sevī. iemesli var būt patiešām daudz. Bet, varbūt, neviens no manis nosauktajiem nav patiess?
Vai man vajag kaut ko no tevis? un vai es to jau neesmu ieguvis? vai tas nav pārāk dīvaini?
izjust jaunas emocijas - vai tas nav biedējoši un tai pat reizē arī patīkami?
Iespēja pamācīties kaut ko jaunu pat neizejot no mājām. pavisam cits pasniegšanas veids un tu jau zini daudz ko vairāk par dzīvi. tas ir tas, kas aizrauj un piesaista. tas ir tas, kas ietekmē.
Pats interesantākais ir tas, ka es tikai spēlējos ar taviem pieņēmumiem. (šobrīd atklājos vēl vairāk, bet vai tiešām? Nav kārtējā spēle? )
vai ne? Ja jau man viss ir, tad kamdēļ lieki tērēt laiku? un kas ir tas, ko vajag?
no kā tu izvairīsies? no morālās izvarošanas, kuras ir pat ļoti nepieciešama? bet, varbūt, tas bija tikai ieskats manā galvā un tajā, kā un ko es domāju par pasauli un ar tevi nav pilnīgi nekāds sakars? Atceries - es biju parazīts!!
Man vajag atzinību no citiem. Prieka sajūtu var saņemt arī šādā veidā. Varbūt es vēlos sasniegt pilnu laimi?
Tev ir kaut mazākā nojausma par to, ko cilvēks var iegūt un uzzināt no nekonrētām sarunām vien?
interesanti jautājumi - kādēļ tieši tu esi izvēlēta par mērķi? interesanti ir tas, ka tu šobrīd liec domāt man. Prieks. varbūt tāpēc, ka es jūtu cilvēku enerģijas un man patīk tās pētīt? vai arī tāpēc, ka man rodas kaut kādi jautājumi, kurus vēlos noskaidrot?
atzinība - kas tā ir? pliki vārdi, kuri daudziem neko nenozīmē.
Esi domājusi par vārdu spēku? ko var izdarīt ar vārdiem vien?
kāpēc tu domā, ka tā visa saruna ir par mani?
varbūt ir pamatas tam, ko es saku un daru?
uz ko es tiecos?
un uz ko citiem arī būtu jātiecās?
joprojām, kur šajā visā esi tu?
neesi vēl atradusi sev vietu?
tad jau noteikti arī atceries, ka es minēju, ka no nekonkrētām sarunām var tik ļoti daudz uzzināt?
taču ir tik dīvaini, jo Tu neko konkrētu nepasaki?
varbūt tas viss ir par enerģijām un sajūtām?
ja godīgi, tad mēs visu laiku dzīvojam ilūzijās. tas ir tieši tas pats, kas ar sapņiem.
varētu uzburt ilūziju par to, ka tu dzīvo savu mierīgo dzīvi. Protams, tā nemaz nav tik mierīga. ir diezgan daudz aizņemtības. gana daudz, kas jādara. Protams, katram tas viss ir savādāk. katram tas pielāgojas pēc viņa dzīves prinicipiem. bet pašos dziļumos jau mēs vienmēr domājam par attīstību un kvalitāti. domas, domas, domas. tās ir tās ilūzijas un tie ir tie sapņi, kuriem mēs palēnām cenšamies līdzināties.
Dzīvo šo dzīvi jauki un laimīgi. Atver kasti un aidā!!

Sapnis

Es gribu būt tur. Tur, kur ir miers un klusums.Tur, kur ir brīvība. Es šobrīd atrodos kādā ciematā Āfrikas vidienē. Dzīvo saskaņā ar dabu. Klausies un izproti viņus. Loģiku un dzīves skatījumu, kādu viņi sniedz. Tā nesamaitātība un apmierināšanās ar to, kas viņiem ir. Bet, kāda ir mūsdienu pasaule? Atkarīga no naudas un varas kāres. Oligarhi maniem āfrikāņu draugiem nav. Ir tikai Vecajie, kuri atbild par ciemu. Tā ir viņu valdība. Notiek dažādas sacelšanās, cīņas. Bet jēga nezūd. Ir tikai laba dzīve. Viņiem ir labi. Neviens nejūtas apzagts. Tas ir tas īpašais, kas vēl saglabājies. Viss, ko vien var vēlēties, nāk no dabas. Šie ļaudis dzīvo harmonijā ar dabu, bet te uzradās jaunā paaudze un tik daudz lietas sabojāja. Kur paliek tās dabas vērtības? Kur? Izplēn gaisā un reti kurais tās pamana. Sapnis būt tur. Sapnis izdzīvot gadu savas dzīves ar viņiem. Nepiespiestā gaisotnē, kur neviens Tevi nezin, bet iepazīst vislabāk. Vislabāk par visiem. Uzdāviniet man šādu iespēju!

Brīnišķīgs vakars

Vakars tik jauks...
Saule tepat aiz padebešiem
Vēl silti spīd.
Iekvēlina mūsu sirdis joprojām tā.
Rudens jau klāt!
Lapas kokiem tumši dzeltenas.
Vakars tik vēls,
Visi ļaudis mājās steidz.
Darbi nepadarīti, bērni raud...
Laiks nepaliek pāri it nemaz.
Vēlmju daudz, bet laika tad nav...
Kas gan galvā draugam tam?
Ko domā un ko vēlies tu?
Vakars tik jauks,
Vakars tik vēls...


šis nedaudz no pagājušā gada. šī jaukā diena atgādina rudens tuvošanos. tas nav tālu. Atceries baudīt, elpot, izdzīvot un izpriecāties! :)

Rutīna un vienmuļie tautieši.

Musdienās un, patiesībā, arī agrākos laikos darbības notika pēc kāda ritma. Var teikt, ka jebkāda veida notikumi risinās apļveida kustībā. Tiek atkārtotas tās pašas darbības noteiktā laika sprīdī. Atšķirās tikai to lielums un svarīguma pakāpe. Šādā gadījumā varam runāt par spirāles kustību. Vai Jums tas nešķiet dīvaini? Kāpēc cilvēks sevi tā iegrožo? Varbūt tas ir tāpēc, ka arī mūsu dzīves kaut kādā veidā ir viena liela rutīna? Pat ja mums neliekas, ka tā tas ir, es uzskatu, ka esmu spējīgs to pierādīt. 
Pirmkārt, cilvēka attīstība no bērnības līdz vecumdienām. Visa mūsu attīstības gaita ir zināma, jo mēs vienalga novecosim. Kāds nodzīvo ilgāk, kāds ne tik ilgi, bet fakts ir viens un tas pats. Te jau ir cits jautājums: Cik ilgs tad būs katra mūžs? 
Otrkārt, laika skaitīšana. Vienā minūtē ir sešdesmit sekundes. Vienā stundā ir sešdesmit minūtes. Vienā dienā ir divdesmit četras stundas. Vienā nedēļā ir septiņas dienas. Katram jau tas ritms ir nedaudz savādāks, bet rutīna jau paliek. Ikviens strādā vai mācās. Nedēļas beigās atpūšās, lai varētu uzsākt nākamo nedēļu. Protams, ir brīvlaiki/atvaļinājumi, bet tie ir tikpat sistemātiski kā laika mērīšana. 
Varbūt Tev šķitīs, ka var izjaukt rutīnu, bet jo vairāk tas tiks darīts, jo lielākā rutīnā atkal iekāpsi. Piemēram, šajā nedēļā es izlekšu ar izlpetni, nākošajā ar gumiju. Lai arī kā nepavadītu savu brīvo laiku, tā būs rutīna. Vai Jums nešķiet, ka vārds „rutīna” ir ļoti dīvains un šeit par daudz pieminēts? Vai nešķiet, ka runāts tiek par tik nesvarīgu lietu? 
Mums ir dota apziņa, lai mēs saprastu to, ka esam tik ļoti ierobežoti savās dzīvēs? Šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ vienmēr tiecamies pēc brīvības un spējas pašiem par savu dzīvi atbildēt. Vēlamies būt paši savas laimes kalēji, bet, lai tas būtu mūsu spēkos, tas ir jānopelna. Līdz ar to, mēs atgriežamies atkal sākumpunktā, kur esam iegrožoti un ierobežoti. Sāku domāt jau par to, ka cilvēce jau pati pie tā ir vainīga. Mēs esam visu lietu cēloņi, jo vēlamies par daudz. Vēlmes ir neapturamas. Jo vairāk Tu spēj sasniegt, jo vairāk vajag. Alkatība. Ne velti notiek kari, strīdi, nemieri un ar to jau viss nebeidzas. Cilvēkam vajag vairāk. Paši attīstamies un attīstās arī veidi, kā pie laimes tikt, kā to izkalt. Vai nemitīgā attīstība arī nekļūst par rutīnu? Kāpēc tagad nevarētu dzīvot tāpat, kā akmens laikmetā? Jo esam pieraduši pie visām ekstrām apkārt un bez tām savu dzīvi nespējam iedomāties. Kurš gan mūsdienās ar zirga pajūgu brauktu līdz Vācijai? Apgalvoju, ka neviens nav tik traks, lai uz ko tādu parakstītos. Tikai viens jautājums: Uz ko mēs ejam tauta?