naktīs, kad neguļu
un prāts ar domām pilns.
es jautru prātu
pa ceļu eju,
pa savas zemes ceļu
un zvaigznes skaitu.
tās krīt un krīt,
bet man virsū neuzkrīt
un sirdī neiekrīt.
tik cauri izskrien...
tās, kā virši vasaras dienā zaigo
un kā lietus lāses
lietainā dienā zemē pazūd.
ne noķert,
ne satvert,
ne paturēt un rokās sasildīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru