Īsa atzīšanās mīlestībā

 Īsa atzīšanās mīlestībā:

Lai vai kā mums ir gājis, lai vai kas ar mums, starp mums, par mums, bez mums, un ir bijis.... Svarīgi ir tikai tas, kā mēs jūtamies šobrīd. Vai tik viss nav tā ? Pēc tām sajūtām un jūtām, kuras jūtam mēs tagad? Tā ir vēstule. Tā ir atzīšanās. Atzīšanās mīlēstībā. Atzīšanās Tev. Tas ir lūgums. Lūgums tikt saprastam. Pieņemtam. Aplī ieliktam. Punktā noliktam. Tas ir par mums, par mani un par Tevi. Stāsts par to, kā mēs satikāmies un kā mums viss ir gājis. Nav jau svarīgi vairs tas, kas pirms gadiem bijis. Svarīgs ir tas, kas ir tagad. Plāni, vēlmes un cerības. Mīlestība. Draudzība. Iespēja saprast vienam otru. Esmu sapratis es tikai to, ka bez Tevis es nevaru. Bez Tevis es esmu nekas. Nevaru vairs būt es. Nu ir laiks nācis. Gribu es būt mēs. Es un Tu esam mēs. Veidojam, pilnveidojam, jūtam līdzi. Es zinu, esmu bijis muļķis. Dzīvē pieļautas milzum daudz un dikti tās kļūdas. Tās ir saprastas. Dod, lūdzu, dod man to iespēju labot tās. Mēs to varam. Zinu tikai to, ka es to gribu. Jautājums paliek tikai tāds - vai arī tas ir tas, ko Tu vēlies?

Atkal, jā, atkal izlikt savas jūtas spēju es tikai rakstos.

Nekad nav bijis viegli. Smagi aizbraukt, grūti palikt. Neiespējami satikt.

Neticu, ka tas viss paliks tā. Noteikti, ka ir tā, ka nemaz nevēlos es tam noticēt. Kā Tev šķiet?

Esmu saskaities gana bieži. Esmu mīlējis akli. Esmu saskaities traki. Uz sevi skaities. Ak, vai, cik traki.

Kafijas krūze nu ir beigta. Līdz ar mīlestībā atzīšanos.

Tu esi, Tu būsi un Tu vienmēr, vienmēr, paliksi Tur. Sirdī un dziļi, jo dziļi dvēselē. Tevis man trūkst, Tu man esi nepieciešama. Bez Tevis es nevaru. /cik gan ļoti savtīgi. pavisam iespējams, ka viss šis ir pavisam nevietā... es par vēlu nāku. taču, esmu tāds, kāds esmu. blīkšķis. (kaimiņu suns ierejās un trauksme nu ir sacelta.)/ Vai var vēl salkanāk? Protams, ka var. Vienmēr var. Visu var. Tu....

Jo, tikai tad, kad Tu saproti, ko esi zaudējis - izproti tā īsto vērtību un nozīmi. Šķiet, ka ar mani jau tā nekad nenotiks... Es tak zinu to teoriju. Tieši tā. Teoriju, tikai teoriju! Ar to vien ir par maz.

Šī, iespējams, ir mana pēdējā vēstule Tev. Mana pēdējā ziņa Tev. Tu man tikai pasaki. Saprašana ir tik tālu, ka tikai draugi nebūsim. No manas puses nebūsim. Tad nu labāk es bēgu un skrienu tālu, tālu prom. Meklēju sevi kaut kur citur... Veldzēju slāpes tās dzelmē tajā.

Tā vien šķiet, ka tas jau sen ir noticis...

Milzīgs prieks Tevi zināt, ar Tevi runāt un laiku bija pavadīt kopā lieliski. Visam labajam reiz pienāk gals, lai mūsu dzīvēs varētu nākt kaut kas jauns un pavisam skaidrs. Gluži kā grāmatā kādā lapu pāršķirt un nodaļu jaunu atvērt.

Lai dzīvē lieliski iet! Uz veselību!

Rolands Seļakovs // amantpeneur