Jauna diena, cita cerība.

Katra diena mūsos arvien jaunas cerības mūsos vieš. Vecās rētas lēnām izzūd un drēbes dilst, pa vīlēm tās irst. Kāda brūce no jauna uzplēsta un no jauna aizmirsta tiek. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tas pat ir labi, jo nonākam arvien pie jauniem secinājumiem un saprotam to, ka dzīve viens plašs rožu dārzs vien. Kādēļ? Tas ir pavisam vienkārši! Zieds daiļš un pat ļoti skaists, taču ar ērkšķiem pilns. Citi jau cenšās uzburt to ilūziju audzējot rozes bez tiem, bet tad jau pazūd viss tas skaistākais, kas ikvienam no mums uz šīs pasaules, šajā dimensijā jāredz būtu. Vēlētos iestarpināt ļoti spēcīgu latīņu sakāmvārdu: "Per aspera, ad astra" jeb "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Ļaudis bieži aizmirst, ka šo sakāmo var interpretēt dažādi. Domāsiet, ka problēmas jau nekas skaists nav. Tā tas ir,jā, bet nedrīkst aizmirst to, ka problēmas tā pati dzīves pieredze jau vien. Jo vairāk ērkšķu, jo erudītāks paliec. Es nesaku, ka man patīk problēmas kā tādas, taču brīdis, kad esi kaut vienu līdz galam atrisinājis, ir sajūtām neaprakstāms. Dzīvi bez problēmām nevienam vēl nav izdevies izdzīvot. Pats mazākais sīkums ir svarīgs. Pirms kāda brīža aizdomājos par Visumu un to cik neizsakāmi liels tas ir. Iedomājies, ka kāda cita būtne visā izplatījumā mūs par skudrām uzskata. Tieši tā! Jāsāk citādāk izturēties pret šo Pasauli un dzīvi tajā. Tieši tāpēc daba arvien, arvien vairāk saceļās pret mums. Kārtējā viela, ko man pārdomāt. Cik lieliski būt cilvēkam. Censties izzināt nezināmo un vēl neatrasto. Varbūt arī neizdosies neko tādu atrast, bet zināt, ka ir cilvēki kuri ieklausās ir pats lielākais prieks no visiem. Cerība mirst pēdējā. Muļķības. Cerība mirst reizē ar mums. Tāpēc neļausim tai mirt.