saulainās atmiņas

Atminos sevi kādā klusā, saulainā un pavisam mierīgā dienā daudz par dzīvi nedomājot un nemaz nesaprotot to, cik smagi un grūti būs šeit dzīvot. Domas pavisam maigas manu sirdi māc. Vai māte nopirks ko saldu? Ceru, ka mans draugs arī nāks ārā spēlēties un pa pagalmu skriet. Nekāds satraukums par dzīvi apkārtējo, jo esi jau Tu viens mazs, bet nu jau liels bērns! Rūpju un domu nomākts, bet, tomēr, joprojām bērns, kuru nekad nevēlies izlaist no sevis, joprojām mīt Tevī. Tu audz un audz un palēnām sāc aizmirst tās bērnības dienas, kad pilnīgi ne par ko nav jāsatraucās, kad Tu drošu sirdi skraidi pa pļavām. Vēro dabu, pasauli un sevi, apkārtējos un visu, visu dzīvi izsapņo, cerībā, ka tāda tā būs. Izaudz un viss mainās. Krāsainie sapņi nedaudz pelēkāki. Ļoti maz lietas ir piepildījušās. Un, ja agrāk vēlējies būt policists, tad tagad jau biznesmenis vai vēl kas cits. Tas jau nav slikti. Mēs augam, mūsu vēlmes aug, bet, labāk atceries tās dienas, saulainās dienas, pieneņu pļavā pavadītās, dzeltenās sejas. Tas jau nekas, arī lietainām dienām nav ne vainas - baudi tās veroties krāsniņā, vēro, kā smilškastē saceltās mājiņas lēnām irst un tur pat arī pazūd. Nepacietībā jau gaidi nākamo dienu ar jauniem laikapstākļiem, jaunām idejām un atmiņām. Patiesi un mīļi, sirdi plosoši. Dzīve!