LABRĪT

Labrīt Tauta! :)
Kā Jums šodien sokās un kas jauns notiek Jūsu dzīvēs?
Jums dodu piecas minūtes, lai pārdomātu to visu!
1
2
3
4
5
Pārdomājāt, vai ne? Dzīve mainās ļoti ātri. Nemanāmi, Vai ne? Vakar biju tur, šodien esmu šeit, taču viss apkārt izskatās tieši tāpat. Interesanti. Domās mainās, bet apkārtne ir tā pati. jā, tieši tā. pasaule nekad nestāv uz vietas!! mēs visu laiku maināmies un pieaugam. tas ir dikten jauki. man patīk, ka visu laiku ir pārmaiņas, jo bez pārmaiņām tā jau vairs nav dzīve, vai ne? piekritīsiet man, ka viss, kas notiek dzīvē ir ar mērķi, vai ne? Visam ir savs pamatojums. teikšu tā, ļoti godīgi, man patīk šī dzīve. tā ir tik ļoti interesanta un tai pat mirklī aizraujoša, bezjedzīga. Tāds ir mūsu dzīves ceļš. vienmēr un visur. Zinkā, es, patiesībā, esmu tik ļoti laimīgs ar savu dzīvi. Lai vai kādas problēmas un nejaukumi, balti un melni pleķi atrodami tur, nav svarīgi, jo galvenais ir spēja to visu izbaudīt un dejot līdzi ritmam, kuru Tu jau pašā sākumā esi iedevis!! Šķiet, ka būs jāsāk blogot arī citās valodās, jo man tik ļoti patīk to darīt. tikai problēma tāda, ka mūs, latviešus, reti uztver pa nopietnam. reti tiekam ārā pa nopietnam. Tāpēc apskaužu savus mērķus. Iedomājies - apskaust pašam sevi - kur vēl burvīgāk var būt! :) bet man iet labi.
Laimīgi mani mazie. Ceru, ka Jūs visu sapratāt, respektīvi, to, ka es esmu baigi dīvainais. :)

Jauna diena, cita cerība.

Katra diena mūsos arvien jaunas cerības mūsos vieš. Vecās rētas lēnām izzūd un drēbes dilst, pa vīlēm tās irst. Kāda brūce no jauna uzplēsta un no jauna aizmirsta tiek. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tas pat ir labi, jo nonākam arvien pie jauniem secinājumiem un saprotam to, ka dzīve viens plašs rožu dārzs vien. Kādēļ? Tas ir pavisam vienkārši! Zieds daiļš un pat ļoti skaists, taču ar ērkšķiem pilns. Citi jau cenšās uzburt to ilūziju audzējot rozes bez tiem, bet tad jau pazūd viss tas skaistākais, kas ikvienam no mums uz šīs pasaules, šajā dimensijā jāredz būtu. Vēlētos iestarpināt ļoti spēcīgu latīņu sakāmvārdu: "Per aspera, ad astra" jeb "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Ļaudis bieži aizmirst, ka šo sakāmo var interpretēt dažādi. Domāsiet, ka problēmas jau nekas skaists nav. Tā tas ir,jā, bet nedrīkst aizmirst to, ka problēmas tā pati dzīves pieredze jau vien. Jo vairāk ērkšķu, jo erudītāks paliec. Es nesaku, ka man patīk problēmas kā tādas, taču brīdis, kad esi kaut vienu līdz galam atrisinājis, ir sajūtām neaprakstāms. Dzīvi bez problēmām nevienam vēl nav izdevies izdzīvot. Pats mazākais sīkums ir svarīgs. Pirms kāda brīža aizdomājos par Visumu un to cik neizsakāmi liels tas ir. Iedomājies, ka kāda cita būtne visā izplatījumā mūs par skudrām uzskata. Tieši tā! Jāsāk citādāk izturēties pret šo Pasauli un dzīvi tajā. Tieši tāpēc daba arvien, arvien vairāk saceļās pret mums. Kārtējā viela, ko man pārdomāt. Cik lieliski būt cilvēkam. Censties izzināt nezināmo un vēl neatrasto. Varbūt arī neizdosies neko tādu atrast, bet zināt, ka ir cilvēki kuri ieklausās ir pats lielākais prieks no visiem. Cerība mirst pēdējā. Muļķības. Cerība mirst reizē ar mums. Tāpēc neļausim tai mirt.

Ilgs pārdomu laiks.

Dzīve. Tāda sarežģīta tēma, paklau! Jā, protams, katram savs viedoklis, savi uzskati par dzīvi! Viss kārtībā! Esam atšķīrīgi. Arī tas ir labi, jo kas tad mēs būtu? Roboti! Viennozīmīgi, tajā mūsu valodā un tajā mūsu saziņas līdzeklī! Neviens jau kā ir citur, vietās, kur nemaz neesam bijuši nezin. Nav neviens, kurš to pastāstītu! Arī tuvākajā nākotnē tāda iespēja neradīsies! Khi Jūs jau, protams, domājāt, ka nesaistīta tēma, vai ne? Bet tad palasiet manu blogu no jauna. Arī pa ceļam dažādas ietekmes, reklāmas, ļoti daudz runāšanas, prieku un smaidu! Lasi un raudi!
Gaidi sapni no jauna!
Saki un raudi,
Priecājies un baudi!
Un tikai nevaidi!
Vai par prieku baidi?
Bet ko gan no dzīves gaidi?

Beigu beigās sāc aizdomāties par to, cik sasodīti dīvaina ir šī pasaule! Tas, kas mums liekas svarīgs, liels un ievērojams jebkam citam var likties nesvarīgs un nevajadzīgs. Taču kur tā loģika? Pašiem savā starpā grūtu sarunāties. Kā gan tas būtu iespējams ar kādu citu dzīvu radību šajā Visumā? Neaizmirsīsim, ka ir vairāki visumi un vairākas bezgalības. Nekas nav izmērā s un līdz galam vārdos aprakstāms! Cilvēks ir nekas, bet uz Zemes, tomēr, kaut kas. Vai ku' ļoti dīvaina šī vieta, kurā atrodamies!
Atliek vien izsapņot nezināmo!

dzīve

Vientulībā sēdi un raudi,
Vai tā Tu dzīvi baudi?
Domā, bet nesaki,
Sajūti, bet līdz galam neizjūti,
Kas Tev trūkst?
Kā Tev nav?
Skaties, bet neredzi,
Kur gan tu esi?
Kur Tu dzīvo un kur mieru rodi?
Tās par mājām īstajām sauc!

saulainās atmiņas

Atminos sevi kādā klusā, saulainā un pavisam mierīgā dienā daudz par dzīvi nedomājot un nemaz nesaprotot to, cik smagi un grūti būs šeit dzīvot. Domas pavisam maigas manu sirdi māc. Vai māte nopirks ko saldu? Ceru, ka mans draugs arī nāks ārā spēlēties un pa pagalmu skriet. Nekāds satraukums par dzīvi apkārtējo, jo esi jau Tu viens mazs, bet nu jau liels bērns! Rūpju un domu nomākts, bet, tomēr, joprojām bērns, kuru nekad nevēlies izlaist no sevis, joprojām mīt Tevī. Tu audz un audz un palēnām sāc aizmirst tās bērnības dienas, kad pilnīgi ne par ko nav jāsatraucās, kad Tu drošu sirdi skraidi pa pļavām. Vēro dabu, pasauli un sevi, apkārtējos un visu, visu dzīvi izsapņo, cerībā, ka tāda tā būs. Izaudz un viss mainās. Krāsainie sapņi nedaudz pelēkāki. Ļoti maz lietas ir piepildījušās. Un, ja agrāk vēlējies būt policists, tad tagad jau biznesmenis vai vēl kas cits. Tas jau nav slikti. Mēs augam, mūsu vēlmes aug, bet, labāk atceries tās dienas, saulainās dienas, pieneņu pļavā pavadītās, dzeltenās sejas. Tas jau nekas, arī lietainām dienām nav ne vainas - baudi tās veroties krāsniņā, vēro, kā smilškastē saceltās mājiņas lēnām irst un tur pat arī pazūd. Nepacietībā jau gaidi nākamo dienu ar jauniem laikapstākļiem, jaunām idejām un atmiņām. Patiesi un mīļi, sirdi plosoši. Dzīve!

.cerība.

Es jau negribu daudz.
Tikai vienu
Un neko citu,
Neko, kas man vairāk domāt liktu.
Tikai vienu ar ļoti daudz pienu!
Galdā liktu
Un nekas vairs prātā nepaliktu!

Gara, gara diena...

Gara diena,

Bet tā jau tikai viena.

Kas noguruma un miega pilna,

Kā mazā jēra vilna.

Laiks nu mājās skriet

Un dušā iet.

Ne te labi,

Ne te slikti,

Ne ta silti

ne ta auksti.

Grūta diena,

Skaļa diena.

bet tā jau tikai šī

tikai viena diena.