Brīnišķīgs vakars

Vakars tik jauks...
Saule tepat aiz padebešiem
Vēl silti spīd.
Iekvēlina mūsu sirdis joprojām tā.
Rudens jau klāt!
Lapas kokiem tumši dzeltenas.
Vakars tik vēls,
Visi ļaudis mājās steidz.
Darbi nepadarīti, bērni raud...
Laiks nepaliek pāri it nemaz.
Vēlmju daudz, bet laika tad nav...
Kas gan galvā draugam tam?
Ko domā un ko vēlies tu?
Vakars tik jauks,
Vakars tik vēls...


šis nedaudz no pagājušā gada. šī jaukā diena atgādina rudens tuvošanos. tas nav tālu. Atceries baudīt, elpot, izdzīvot un izpriecāties! :)

Rutīna un vienmuļie tautieši.

Musdienās un, patiesībā, arī agrākos laikos darbības notika pēc kāda ritma. Var teikt, ka jebkāda veida notikumi risinās apļveida kustībā. Tiek atkārtotas tās pašas darbības noteiktā laika sprīdī. Atšķirās tikai to lielums un svarīguma pakāpe. Šādā gadījumā varam runāt par spirāles kustību. Vai Jums tas nešķiet dīvaini? Kāpēc cilvēks sevi tā iegrožo? Varbūt tas ir tāpēc, ka arī mūsu dzīves kaut kādā veidā ir viena liela rutīna? Pat ja mums neliekas, ka tā tas ir, es uzskatu, ka esmu spējīgs to pierādīt. 
Pirmkārt, cilvēka attīstība no bērnības līdz vecumdienām. Visa mūsu attīstības gaita ir zināma, jo mēs vienalga novecosim. Kāds nodzīvo ilgāk, kāds ne tik ilgi, bet fakts ir viens un tas pats. Te jau ir cits jautājums: Cik ilgs tad būs katra mūžs? 
Otrkārt, laika skaitīšana. Vienā minūtē ir sešdesmit sekundes. Vienā stundā ir sešdesmit minūtes. Vienā dienā ir divdesmit četras stundas. Vienā nedēļā ir septiņas dienas. Katram jau tas ritms ir nedaudz savādāks, bet rutīna jau paliek. Ikviens strādā vai mācās. Nedēļas beigās atpūšās, lai varētu uzsākt nākamo nedēļu. Protams, ir brīvlaiki/atvaļinājumi, bet tie ir tikpat sistemātiski kā laika mērīšana. 
Varbūt Tev šķitīs, ka var izjaukt rutīnu, bet jo vairāk tas tiks darīts, jo lielākā rutīnā atkal iekāpsi. Piemēram, šajā nedēļā es izlekšu ar izlpetni, nākošajā ar gumiju. Lai arī kā nepavadītu savu brīvo laiku, tā būs rutīna. Vai Jums nešķiet, ka vārds „rutīna” ir ļoti dīvains un šeit par daudz pieminēts? Vai nešķiet, ka runāts tiek par tik nesvarīgu lietu? 
Mums ir dota apziņa, lai mēs saprastu to, ka esam tik ļoti ierobežoti savās dzīvēs? Šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ vienmēr tiecamies pēc brīvības un spējas pašiem par savu dzīvi atbildēt. Vēlamies būt paši savas laimes kalēji, bet, lai tas būtu mūsu spēkos, tas ir jānopelna. Līdz ar to, mēs atgriežamies atkal sākumpunktā, kur esam iegrožoti un ierobežoti. Sāku domāt jau par to, ka cilvēce jau pati pie tā ir vainīga. Mēs esam visu lietu cēloņi, jo vēlamies par daudz. Vēlmes ir neapturamas. Jo vairāk Tu spēj sasniegt, jo vairāk vajag. Alkatība. Ne velti notiek kari, strīdi, nemieri un ar to jau viss nebeidzas. Cilvēkam vajag vairāk. Paši attīstamies un attīstās arī veidi, kā pie laimes tikt, kā to izkalt. Vai nemitīgā attīstība arī nekļūst par rutīnu? Kāpēc tagad nevarētu dzīvot tāpat, kā akmens laikmetā? Jo esam pieraduši pie visām ekstrām apkārt un bez tām savu dzīvi nespējam iedomāties. Kurš gan mūsdienās ar zirga pajūgu brauktu līdz Vācijai? Apgalvoju, ka neviens nav tik traks, lai uz ko tādu parakstītos. Tikai viens jautājums: Uz ko mēs ejam tauta?

Tuvojas Gaisma

Ir klāt gadalaiku maiņa. Atkal esmu apstājies un pavērojis mūsu mīļo sabiedrību.
Mēs visi skrienam. Mēs visi steidzamies. Jautājums: Uz kurieni? Ko mēs cenšamies panākt ar savu steigu? Nepieejamību? Vai Tu būvē kādu sienu un negribi runāt ar kādu, vai arī sakrājušies tik daudz darbi, ka nevar neko vērst par labu un jāizmanto pavasara trakums? Sakārtošanas laiks sevī pēc garās un drūmās ziemas? Pavasaris galvā/domās? Tik daudz neatbildētu jautājumu. Katrs uz tiem atbildēs savā veidā un zinās, kas notiek ar viņu, tomēr, tas nav iemesls, lai nevarētu neapdomātu šos jautājumus.
Un tieši šodien, atrodoties ārā, izbaudīju mirkli, sildošo saules stariņu, kurš mani apspīdēja un ielika tik lielu siltuma devu tieši manī. Parādās jautājums: Vai Tu nevēlies sajust to pašu, ko es? Mierīgu garu un piepildījumu sevī? Tajā pašā laikā - aizņemtību un laika trūkumu? Sajūtas un domas ir pozitīvas pēc patīkami aizvadītas dienas. Varbūt, ka domā, kas ar šo cilvēku ir noticis? Ko gan viņš ir darījis? Bet, patiesībā, nevajag neko daudz. Pasmaidīt ikdienā biežāk, paprātot labas domas vairāk un izstarot pozitīvo enerģiju. Kā domā, viss nav saistīts ar daudz iepriecinošiem notikumiem, kuri būs tuvākajā laikā? Bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka vasara tuvojas (kas arī ir gana iepriecinoši!)? Kas gan var iepriecināt mūs? Šokolādes gabaliņš no rīta uz spilvena vai tulpju pušķis pēcpusdienā? Bet, varbūt, siltas vakariņas un no rīta krūka kafijas?
Velti laiku sevis izzināšanai un izproti tās lietas, kuras ir nepieciešamas. Varbūt ir lietas no kurām jātiek vaļā? Izmanto šo laiku. Lai viss sliktais aiziet kā sniegs un labais atnāk kā zaļa zāle pļavā. Pacenties, lai pļava būtu pilna ar ziediem un prieku! Izmanto savu laiku lietderīgi!

Ne tikai ticība, bet arī darbi.

Esmu gana daudz pārdomājis, esmu daudz atgādinājis par ticību ne tikai sev, bet arī maniem draugiem: paklau, mīļais, ticībā uz mērķi Tu to iespēsi. šodien domājot saprotu, ka vajadzīgs arī milzum daudz darba. Tas tikai pierāda, ka visa dzīve ir sasaistīta. Lai tiktu līdz mērķim ir smagi jāstrādā, jānes upuri un tikai pēc kāda laiku Tu redzēsi augļus, redzēsi izdošanos un attīstību. Pieredze nāk ar laiku un, jo vairāk darīsi, jo vairāk sapņosi un ticēsi tam, ka viss izdosies, tad tas arī notiks.
Pats galvenais, ko gribu teikt ir tas, ka nevajag attīstīt sevī tikai vienu lietu. Vajag domāt plašāk un ar skatu nākotnē. Un ne tikai domāt, bet arī darīt un just līdzi tam.
Ar laba vēlējumiem nākotnē! Uz izdošanos un panākumiem!

Ziemziemziema

Ikdienišķā dzīve mūs pārāk nogurdina. Apstājies un izbaudi mirkli! Tieši šī iemesla dēļ vēlos Jums pastāstīt par dabu, Rīgu, laukiem.
Vai Tu, mans draugs, esi pavērojis Rīgu naktī? Neskatoties uz krīzi, aukstumu un nogurumu? Izgājis ārā un baudījis visu skatu ar pilnīgi citām acīm aizmirstot visas raizes? Protams, nerunājot par termosu ar karstu, karstu tēju, kas šādos ziemīgos apstākļos būtu obligāta prasība ikvienam, pirms iziešanas no mājas.
  Pilnmēness kādā jaukā ziemas vakarā, pie Daugavmalas, pašā Rīgas centrā. Skatiens uz visu tik savāds. Atceros, kā viss izskatījies vasarā - pilns ar atkritumiem,  bet tagad - viss tik balts. Upīte daļēji aizsalusi. Celtnieku rosās, braucamie ripo pāri tiltam viens pēc otra. Bez mites. Tie neapstājas. Mūžīgā steiga. Termiņi spiež ikvienu un nu neviens nepavada laiku ar sevi. Pavēro laternas tumšā vakarā. Kā tās spīd. Tās iededzina dvēselē gaismu. Tās sasilda un uzkurina. Tās vairo spēku Tevī. Tikai apstājies un satver to. Esi neparasts un atrodi pašsaprotamajā ko pilnīgi citu.
  Mēs attīstamies. Bez šaubām. Laiks iet, bet problēmas, lielā mērā, paliek nemainīgas. Tās ir cikliskas. Mums tikai jāspēj prognozēt nākošā posma sākums un iepriekšējā beigas. Atliek tikai saprast, kur beidzas pāreja no viena upes krasta uz otru.
  Te nu laiks manām pārdomām par ļoti izslavēto Ziemu! Čau, Ziema! Tu man patīc. Kad es varētu ar Tevi satikties? Varbūt pēc vairākiem mēnešiem? Neesi pie manis par ilgu uzkavējusies? Tomēr, šī bargā un ilglaicīgā ziema man liek padomāt. Garie ziemas vakari ir tik lieliski. Atceros bērnību un iedomājos to, ko piepildītu tagad ar lielāku prieku. Garie ziemas vakari lauku mājā pie karstas krāsniņas. Sēdi sveču gaismā ar tējas krūku rokā. Raugies ārā pa logu. Pa logu uz brīvību. Tev ir silti, pat karsti, bet zini, ka ārā ir mīnuss trīsdesmit grādi un tomēr, auksti nepaliek. Vien doma par iziešanu liek ietīties segā arvien vairāk. Vecmāmiņas adītās zeķes un svaigi cepti pīrāgi no paša rīta. Vecmāmiņas guļ? Cepumi no paša rīta. Laikam, ka Salatēvs palīdzējis vai kaimiņtante. Radio ar tasi kafijas. "Atnākuši kaimiņbērni!"teic onkulis. Un negribot izej ārā, jo istabā taču ir tik silti un jauki. Kāpēc man būtu jāiet ārā? (klusībā domā ejot velkot vakar saslapinātos apavus, kurus aizmirsi izžāvēt) Un jautrība var sākties. brīnumainā precizitāte sniega kaujās. Viss ir tavā spēkā un neviens nav par šķērsli. Ir prieks. Ir draugi un ir silta pajumte virs galvas. Medustēja. Šķavas vakarpusē jau klāt. Un vakara baudīšana var turpināties. Kāda interesanta piedzīvojumu grāmata, kas bagātina Tevi un piepilda ar idejām nākamās dienas darbiem un nedarbiem. Vai nav lieliski?
Fonā skan mierīga mūzika un pārdomas liekās uz papīra. Reizēm šķiet, ka runā ar sevi. Bet tā nav. Dzīvē visiem ir dubultnieki. Grūtākais uzdevums ir atrast savu. Domubiedru. Draugu. Palīgu jebkurā dzīves situācijā.
  Pusi dienas ar labu cilvēku blakus velti sniega notīrīšanai no dīķa un pēc tam paslidinies nieka stundu un domā, ka pūles nebija tā vērtas. Tik maz paslidojām. Bet nejau tas ir tas svarīgākais. Cilvēks, ar kuru tīrīji sniegu, ar kuru darīji blēņas, ar kuru pavadīji laiku kopā ir svarīgs.
Ziema ir gara, bet tā pāriet. Arī sen izjukušas attiecības var atkausēt. Atjaunojies un piepildies, nožēlo un pilnveidojies! Esi par iemeslu eksistēt kādam.

Ticībā ir spēks!

Šodienas sakāmais būs pavisam īss un neliels. Kaut kas, ko es Jums gribu pavēstīt dažas dienas, tikai šādu tādu iemeslu dēļ man tas nebija izdevies.

Galvenā šodienas doma - ticībā ir spēks. Tas ir jāuztver burtiski un tas arī pierādās dzīvē. 

Es ļoti daudz saskāries ar ticības jautājumiem. Skatos no divām pusēm: reliģiskā pasaule un tā saucamā ārpasaule. Pasaulē ir pasludināta ticības brīvība. Tas nozīmē, ka mēs katrs varam ticēt tam, kas mums patīk visvairāk. tas ir labi, jo nekas netiek uzspiests un varam turēties pie savas izvēles. 

Ir vairāki piemēri par kuriem Es Jums vēlētos pastāstīt. Bet, lai šodien tiek tikai divi piemēri. 

    Tātad, esmu ļoti daudz domājis par kristīgo tēmu. Un tā mani ir arī uzrunājusi. Esmu sapratis to mācību, ka ticībā ir spēks? Jūs jautāsiet, kā? kādā veidā? Es uzskatu, uzsveru, es uzskatu, ka tā sāls jau nav Dievā un Dieva meklējumos, bet gan tajā, kam Tu pats tici. Tu citi kaut kam labam un domā labas lietas. Esi tikai par labo. Centies palīdzēt citiem un tie pēc tam palīdz Tev. Viss ir par sadarbību ar cilvēkiem. Bībele mums māca mīlēt savu tuvāku, kā sevi pašu. Cik daudzi no mums to dara? Lai vai kā, ja Tu tici un notici tam, ka darot labas lietas dzīvē, tālu tiksi, tad to arī viennozīmīgi panāksi. Domām ir milzīgs spēks. Neiedomājams. Tas ir pats spēcīgākais uz pasaules. Viss par ko Tu domā un kā domā, atspoguļojas tavā dzīvē. Respektīvi - ja Tev galvā haoss un nezini, ko panākt savā dzīvē, tad arī nekas nenotiks. Un tik raudāsi, raudāsi. Kāpēc ar mani tā? Citiem tak viss ir. Bet man nekā. Tad būtu pēdējais laiks saņemt sevi grožos un sāk mainīt lietas savā dzīvē! Laiks pārdomāt un mainīties!

    Un otrā lieta, kas man ir iekritusi ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem. Uzticība mīļoto cilvēku starpā. To nenodošana. Jo tas jau ir attiecību pamats un balsts. Galvenais, kas jāizdara - jāiemācās uzticēties un jābūt spējīgiem palaist draugu/mīļoto ārpus mājas. Vienu pašu. Bez ticības uz otru cilvēku attiecības nespēs eksistēt ilgu laiku. Kādam tas apniks un pateiks gala vārdu. Protams, var rasties aizdomas utml, bet tas jau ir savādāk. Es domāju par uzmanīšanu 24/7. Tās lietas, kurām Tu tici maina. Un kā vēl. Domāšana balstās uz tām lietām uz kurām Tu tici. Tāpēc tici panākumiem. Tici labajam, jaukajam, mīļajam! Tici uz izdošanos. Jebkurā sfērā. Viss nostāsies kā vajag. Tikai ar vienu nosacījumu - Ja Tu ticēsi pozitīvajam. Nevienam jau nevajag negatīvo. 

Ceru, ka sapratāt mani. Un, tomēr, nemaz tik īsi nesanāca.

Keep it simple!

Ir pagājis laiciņš kopš pēdējā ieraksta. 

Daudz pārdomātas dzīves vērtības, meklētas pareizās stratēģijas dzīvei. Daudz domāts par draugiem, par draugu izvēles pareizību manā dzīvē. Galu galā esmu pārdomājis visu nākotni un to, ko darīt nākotnē, bet tas nav tas, par ko es Jums šodien gribu stāstīt. 

Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Katram tā ir nedaudz savādāka, bet tai pat laikā, tik līdz līdzīga un vienāda. Bezgala skaisti ir satikt kādu vecu draugu/paziņu un parunāties kā ir gājis dzīvē, kas jauns un kas vecs noticis. Katrs jau ejam savu dzīves ceļu, bet esam atkarīgi viens no otra. Tad seko galvenais jautājums: Kādēļ mēs tik daudz lietas savās dzīvēs sarežģījam? Ne velti es sāku runāt par to, ka katram ir sava dzīves pieredze, jo pieredze, kā jau mēs visi zinām, ir dažāda. Un tieši dēļ tās dažādās pieredzes viss sākās. Kādam no mums ir bijusi slikta pieredze un mēs vairs negribam vilties un uzķerties uz tā paša āķa. Pavisam vienkāršs piemērs: Sarunājas divi cilvēki. Zēns un Meitene. Viens otram simpatizē un vēlas kaut ko vairāk, bet tas nenotiek tik strauji, jo, iespējams, ka abi šie cilvēki iepriekš ir vīlušies vienā vai otrā dzimumā.  Tas sabojā skatu uz pretējo dzimumu kopumā, bet tikai dažreiz. Pārsvarā sabojā priekšstatu par to pretējo cilvēku. Kāpēc gan tā? Jo nevienam nepatīk palikt "muļķa" lomā un tikt atstumtam no kāda dvēselītes un ikdienas dzīves (attiecināms ne tikai uz šāda veida gadījumiem).
Šķiet, ka vēl nesen biju mazs, blonds puisītis, kuram ir izkrituši daži piena zobi. Skraidu pa laukiem, dzīvojos zemenēs, slēpjos, pa naktīm bēgam peldēties. Viss tik nesamaitāts un jauks, mīļš, sirdij tuvs. Ar šo es cenšos pateikt, ka ar laiku mums palielinās atbildība par jebko, ko darām savās dzīvēs (tas arī nav mans galvenais mērķis). Vispār, kam gan ir nebēdnīgāka dzīve par mazu bērnu, kurš skraida apkārt un daru to, ko sirds kāro pat tad, ja tas ir aizliegts? Bērni reti domā par apkārtējo viedokli. Tas viņus gluži vienkārši nesatrauc. Vai tas nav lieliski? Cilvēks bez kompleksiem! Bet ar laiku tas mainās. Un kā vēl mainās. Pierādījums tam esam jebkurš pats. Ir dažādi aizspriedumi un tamlīdzīgi. Tieši tas sarežģī mūsu dzīves. 
Atceros kādu visai interesantu gadījumu. Attiecības ar cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši, piemēram, maza bērna un pieaugušā attiecības, runas veidu, stilu? Un divu pieaugušo attiecības? 
Varbūt nē, bet es esmu. Un tas, ko es pamanu, ir tik dīvaini un tai pat laikā saprotami. Bet tomēr, dīvaini. Mēs, pieaugušie visu laiku sarežģījam dažādas lietas. Bet bērni... Ko tie saka, to arī domā. Ko tie jūt, to arī saka. Viņi neko nesarežģī. Samelo kaut ko, ja mamma vai tētis nedod konfekti, bet kurš gan to nav darījis? Tas ko es gribu pateikt, ir tas, ka dzīvē nekas nav jāsarežģī. Sarežģījumi arī neradīsies, ja nemelosim. Nemelot? Kā? Draugs piezvana, sauc ārā. Un Tu tik ļoti negribi iet nekur. Un pasaki, ka nedaud apslimis, piemēram. Un ar to jau viss sākās. Saki kā ir, saki, ko domā un jūti. Runā patiesību. Savu patiesību! 
Būsim kā bērni, kuri neko nesarežģī. Mūsu pieredzes rāda kaut ko citu, bet kas liedz mums dzīvot vienkārši un bez sarežģījumiem? Tas viss ir līdzsvarojams mūsu galvās! Atceries, viss sākās no galvas.