Daudz pārdomātas dzīves vērtības, meklētas pareizās stratēģijas dzīvei. Daudz domāts par draugiem, par draugu izvēles pareizību manā dzīvē. Galu galā esmu pārdomājis visu nākotni un to, ko darīt nākotnē, bet tas nav tas, par ko es Jums šodien gribu stāstīt.
Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Katram tā ir nedaudz savādāka, bet tai pat laikā, tik līdz līdzīga un vienāda. Bezgala skaisti ir satikt kādu vecu draugu/paziņu un parunāties kā ir gājis dzīvē, kas jauns un kas vecs noticis. Katrs jau ejam savu dzīves ceļu, bet esam atkarīgi viens no otra. Tad seko galvenais jautājums: Kādēļ mēs tik daudz lietas savās dzīvēs sarežģījam? Ne velti es sāku runāt par to, ka katram ir sava dzīves pieredze, jo pieredze, kā jau mēs visi zinām, ir dažāda. Un tieši dēļ tās dažādās pieredzes viss sākās. Kādam no mums ir bijusi slikta pieredze un mēs vairs negribam vilties un uzķerties uz tā paša āķa. Pavisam vienkāršs piemērs: Sarunājas divi cilvēki. Zēns un Meitene. Viens otram simpatizē un vēlas kaut ko vairāk, bet tas nenotiek tik strauji, jo, iespējams, ka abi šie cilvēki iepriekš ir vīlušies vienā vai otrā dzimumā. Tas sabojā skatu uz pretējo dzimumu kopumā, bet tikai dažreiz. Pārsvarā sabojā priekšstatu par to pretējo cilvēku. Kāpēc gan tā? Jo nevienam nepatīk palikt "muļķa" lomā un tikt atstumtam no kāda dvēselītes un ikdienas dzīves (attiecināms ne tikai uz šāda veida gadījumiem).
Šķiet, ka vēl nesen biju mazs, blonds puisītis, kuram ir izkrituši daži piena zobi. Skraidu pa laukiem, dzīvojos zemenēs, slēpjos, pa naktīm bēgam peldēties. Viss tik nesamaitāts un jauks, mīļš, sirdij tuvs. Ar šo es cenšos pateikt, ka ar laiku mums palielinās atbildība par jebko, ko darām savās dzīvēs (tas arī nav mans galvenais mērķis). Vispār, kam gan ir nebēdnīgāka dzīve par mazu bērnu, kurš skraida apkārt un daru to, ko sirds kāro pat tad, ja tas ir aizliegts? Bērni reti domā par apkārtējo viedokli. Tas viņus gluži vienkārši nesatrauc. Vai tas nav lieliski? Cilvēks bez kompleksiem! Bet ar laiku tas mainās. Un kā vēl mainās. Pierādījums tam esam jebkurš pats. Ir dažādi aizspriedumi un tamlīdzīgi. Tieši tas sarežģī mūsu dzīves.
Atceros kādu visai interesantu gadījumu. Attiecības ar cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši, piemēram, maza bērna un pieaugušā attiecības, runas veidu, stilu? Un divu pieaugušo attiecības?
Varbūt nē, bet es esmu. Un tas, ko es pamanu, ir tik dīvaini un tai pat laikā saprotami. Bet tomēr, dīvaini. Mēs, pieaugušie visu laiku sarežģījam dažādas lietas. Bet bērni... Ko tie saka, to arī domā. Ko tie jūt, to arī saka. Viņi neko nesarežģī. Samelo kaut ko, ja mamma vai tētis nedod konfekti, bet kurš gan to nav darījis? Tas ko es gribu pateikt, ir tas, ka dzīvē nekas nav jāsarežģī. Sarežģījumi arī neradīsies, ja nemelosim. Nemelot? Kā? Draugs piezvana, sauc ārā. Un Tu tik ļoti negribi iet nekur. Un pasaki, ka nedaud apslimis, piemēram. Un ar to jau viss sākās. Saki kā ir, saki, ko domā un jūti. Runā patiesību. Savu patiesību!
Būsim kā bērni, kuri neko nesarežģī. Mūsu pieredzes rāda kaut ko citu, bet kas liedz mums dzīvot vienkārši un bez sarežģījumiem? Tas viss ir līdzsvarojams mūsu galvās! Atceries, viss sākās no galvas.
Šķiet, ka vēl nesen biju mazs, blonds puisītis, kuram ir izkrituši daži piena zobi. Skraidu pa laukiem, dzīvojos zemenēs, slēpjos, pa naktīm bēgam peldēties. Viss tik nesamaitāts un jauks, mīļš, sirdij tuvs. Ar šo es cenšos pateikt, ka ar laiku mums palielinās atbildība par jebko, ko darām savās dzīvēs (tas arī nav mans galvenais mērķis). Vispār, kam gan ir nebēdnīgāka dzīve par mazu bērnu, kurš skraida apkārt un daru to, ko sirds kāro pat tad, ja tas ir aizliegts? Bērni reti domā par apkārtējo viedokli. Tas viņus gluži vienkārši nesatrauc. Vai tas nav lieliski? Cilvēks bez kompleksiem! Bet ar laiku tas mainās. Un kā vēl mainās. Pierādījums tam esam jebkurš pats. Ir dažādi aizspriedumi un tamlīdzīgi. Tieši tas sarežģī mūsu dzīves.
Atceros kādu visai interesantu gadījumu. Attiecības ar cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši, piemēram, maza bērna un pieaugušā attiecības, runas veidu, stilu? Un divu pieaugušo attiecības?
Varbūt nē, bet es esmu. Un tas, ko es pamanu, ir tik dīvaini un tai pat laikā saprotami. Bet tomēr, dīvaini. Mēs, pieaugušie visu laiku sarežģījam dažādas lietas. Bet bērni... Ko tie saka, to arī domā. Ko tie jūt, to arī saka. Viņi neko nesarežģī. Samelo kaut ko, ja mamma vai tētis nedod konfekti, bet kurš gan to nav darījis? Tas ko es gribu pateikt, ir tas, ka dzīvē nekas nav jāsarežģī. Sarežģījumi arī neradīsies, ja nemelosim. Nemelot? Kā? Draugs piezvana, sauc ārā. Un Tu tik ļoti negribi iet nekur. Un pasaki, ka nedaud apslimis, piemēram. Un ar to jau viss sākās. Saki kā ir, saki, ko domā un jūti. Runā patiesību. Savu patiesību!
Būsim kā bērni, kuri neko nesarežģī. Mūsu pieredzes rāda kaut ko citu, bet kas liedz mums dzīvot vienkārši un bez sarežģījumiem? Tas viss ir līdzsvarojams mūsu galvās! Atceries, viss sākās no galvas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru