Slāpes pēc draudzības. Pēc sevis piepildījuma. Pēc prieka. Pēc miera un labsajūtas. Pēc dzīvības dvesmas un radošuma gara. Tās nevar iepildīt pudelē un pārdot par četrdesmit santīmi litrā. Tās ir jāveldzē gluži. Ar aukstu ūdeni. Ar lielu strūklu šis ugunskurs jāapslapina, lai tās kaut nedaudz norimst. Līdz nākamajai reizei, līdz nākamajam tuksnesim, kuru centīsimies pārvarēt. Katra diena nāk pie mums ar savām slāpēm. Ar savām darāmajām lietām un domām. Kā gan var apslāpēt visas šīs slāpes reizē? Kurš no mums mirstīgajiem būs tik gudrs? Tas ir maz iespējams? Ko mēs iespējam darīt šo lietu labā? Kā gan mēs apmierinam sevi? Mūžīgās cilvēciskās vēlmes. Vienmēr vajag kaut ko vairāk. Nenovērtējam to, kas mums jau ir dots un nesadzīvojam ar to. Vēlme pēc attīstības nav slikta, bet vai attīstīties vajag tik strauji? Pavērojiet bērnus. Agrāk tā neviens netika audzināts. Kur nu vēl redzēt to, kas būs nākotnē. Slāpes, neapturamas slāpes. Kā tās apmierināt? Vai nedomāt? Cilvēks fiziski nevar nedomāt. Smadzenes strādā cauru diennakti. Centies izzināt un pārbaudīt savu teoriju dzīvē. Māci sevi un citus. Rodi risinājumu un dvesmu. Atrodu interesi ikvienkā garlaicīgajā lietā. Mājas darbu izpildi padari par aizraujošu procesu. Darbini iztēli un savu sirdi. Dzīvo un veldzē savas slāpes!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru