Gara, gara diena...

Gara diena,

Bet tā jau tikai viena.

Kas noguruma un miega pilna,

Kā mazā jēra vilna.

Laiks nu mājās skriet

Un dušā iet.

Ne te labi,

Ne te slikti,

Ne ta silti

ne ta auksti.

Grūta diena,

Skaļa diena.

bet tā jau tikai šī

tikai viena diena.

laisks ir tas laiks

Laiks iet un iet un neapstājas.
Laiks iet bez mites un dvēsele raud. 
Kur tas laiks aizgājis?
Kur paliki tu, mans draugs?
Bērzmalē pie ezera, 
Tur, kur laika nav.
Tur, kur miers un klusums
pār zemi šo valda,
Tur, kur brīvība un dzīvība ir. 

cilvēka prāts

pats labākais veids, kā pārņemt kontroli pār cilvēku - likt tam domāt. tas nekas, ja ir manāms apmulsums. tēlo līdzi un ļauj, lai kaimiņš uzvar, lai jūtās pārāks. šim indivīdam jau nav jāsaprot, ka viņš pats sevi nekontrolē jau gadiem un visa informācija ir viegli izvilkta. Neesmu īpašais manipulators. Es tikai paņemu to, kas man vajadzīgs. Reizēm uzkavējos ilgāk, jo pretošanās ir bijusi pārāk liela. Katram cilvēkam ir vājais posms. vājais ķēdes posms, kuru ir visvieglāk pārraut. Atrodi to un tu jau esi pusceļā uz uzvaru. Ar rakstīšanu nodarbojos diezgan reti, jo nesanāk man īpaši. arī laika trūkums spiež nost. Tas jau arī nenozīmē, ka man nav grūti, ka es vienmēr zinu, ko teikt. Ne velti ir sakāmais - Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Var jau saprast, kā parasti - kas neriskē, tas nedzer, bet, varbūt, šampanietis ir tā uzvaras, laimes un brīvības garša? Tā taču varētu būt, bet tas ir cits jautājums, jo visu laiku mēs runājam par tevi un to, kā Tu spēj izprast cilvēkus. atkal, godīgi - es ne reizi neesmu pārlasījis vēstules. es vienkārši baudu savu šīs dienas garu un noskaņu. Es mīlu cilvēkus un savu Dievu. Tu pareizi atceries, es izbaudu sevi! Iemācies izdarīt arī tu to un tad tava dzīve būs nedaudz savādāka.
šī no jauna piedzimšanas sajūta nav tik spēcīga, kāda tā varētu būt. ja vēlies, tad varam parunāt arī par to!
vārdu spēles ir interesantas pašas par sevi. kā tādas - liec cilvēkam padomāt.
Iespējams, ka patiesībā, viss, ko tu vēlies - iegūt uzmanību un atzinību par to, ka spēj salikt vārdus kopā tīri pieklājīgos un sakarīgos teikumos. Prieka sajūta, ka esi licis kādam aizdomāties un kaut ko izmainīt sevī. iemesli var būt patiešām daudz. Bet, varbūt, neviens no manis nosauktajiem nav patiess?
Vai man vajag kaut ko no tevis? un vai es to jau neesmu ieguvis? vai tas nav pārāk dīvaini?
izjust jaunas emocijas - vai tas nav biedējoši un tai pat reizē arī patīkami?
Iespēja pamācīties kaut ko jaunu pat neizejot no mājām. pavisam cits pasniegšanas veids un tu jau zini daudz ko vairāk par dzīvi. tas ir tas, kas aizrauj un piesaista. tas ir tas, kas ietekmē.
Pats interesantākais ir tas, ka es tikai spēlējos ar taviem pieņēmumiem. (šobrīd atklājos vēl vairāk, bet vai tiešām? Nav kārtējā spēle? )
vai ne? Ja jau man viss ir, tad kamdēļ lieki tērēt laiku? un kas ir tas, ko vajag?
no kā tu izvairīsies? no morālās izvarošanas, kuras ir pat ļoti nepieciešama? bet, varbūt, tas bija tikai ieskats manā galvā un tajā, kā un ko es domāju par pasauli un ar tevi nav pilnīgi nekāds sakars? Atceries - es biju parazīts!!
Man vajag atzinību no citiem. Prieka sajūtu var saņemt arī šādā veidā. Varbūt es vēlos sasniegt pilnu laimi?
Tev ir kaut mazākā nojausma par to, ko cilvēks var iegūt un uzzināt no nekonrētām sarunām vien?
interesanti jautājumi - kādēļ tieši tu esi izvēlēta par mērķi? interesanti ir tas, ka tu šobrīd liec domāt man. Prieks. varbūt tāpēc, ka es jūtu cilvēku enerģijas un man patīk tās pētīt? vai arī tāpēc, ka man rodas kaut kādi jautājumi, kurus vēlos noskaidrot?
atzinība - kas tā ir? pliki vārdi, kuri daudziem neko nenozīmē.
Esi domājusi par vārdu spēku? ko var izdarīt ar vārdiem vien?
kāpēc tu domā, ka tā visa saruna ir par mani?
varbūt ir pamatas tam, ko es saku un daru?
uz ko es tiecos?
un uz ko citiem arī būtu jātiecās?
joprojām, kur šajā visā esi tu?
neesi vēl atradusi sev vietu?
tad jau noteikti arī atceries, ka es minēju, ka no nekonkrētām sarunām var tik ļoti daudz uzzināt?
taču ir tik dīvaini, jo Tu neko konkrētu nepasaki?
varbūt tas viss ir par enerģijām un sajūtām?
ja godīgi, tad mēs visu laiku dzīvojam ilūzijās. tas ir tieši tas pats, kas ar sapņiem.
varētu uzburt ilūziju par to, ka tu dzīvo savu mierīgo dzīvi. Protams, tā nemaz nav tik mierīga. ir diezgan daudz aizņemtības. gana daudz, kas jādara. Protams, katram tas viss ir savādāk. katram tas pielāgojas pēc viņa dzīves prinicipiem. bet pašos dziļumos jau mēs vienmēr domājam par attīstību un kvalitāti. domas, domas, domas. tās ir tās ilūzijas un tie ir tie sapņi, kuriem mēs palēnām cenšamies līdzināties.
Dzīvo šo dzīvi jauki un laimīgi. Atver kasti un aidā!!

Sapnis

Es gribu būt tur. Tur, kur ir miers un klusums.Tur, kur ir brīvība. Es šobrīd atrodos kādā ciematā Āfrikas vidienē. Dzīvo saskaņā ar dabu. Klausies un izproti viņus. Loģiku un dzīves skatījumu, kādu viņi sniedz. Tā nesamaitātība un apmierināšanās ar to, kas viņiem ir. Bet, kāda ir mūsdienu pasaule? Atkarīga no naudas un varas kāres. Oligarhi maniem āfrikāņu draugiem nav. Ir tikai Vecajie, kuri atbild par ciemu. Tā ir viņu valdība. Notiek dažādas sacelšanās, cīņas. Bet jēga nezūd. Ir tikai laba dzīve. Viņiem ir labi. Neviens nejūtas apzagts. Tas ir tas īpašais, kas vēl saglabājies. Viss, ko vien var vēlēties, nāk no dabas. Šie ļaudis dzīvo harmonijā ar dabu, bet te uzradās jaunā paaudze un tik daudz lietas sabojāja. Kur paliek tās dabas vērtības? Kur? Izplēn gaisā un reti kurais tās pamana. Sapnis būt tur. Sapnis izdzīvot gadu savas dzīves ar viņiem. Nepiespiestā gaisotnē, kur neviens Tevi nezin, bet iepazīst vislabāk. Vislabāk par visiem. Uzdāviniet man šādu iespēju!

Brīnišķīgs vakars

Vakars tik jauks...
Saule tepat aiz padebešiem
Vēl silti spīd.
Iekvēlina mūsu sirdis joprojām tā.
Rudens jau klāt!
Lapas kokiem tumši dzeltenas.
Vakars tik vēls,
Visi ļaudis mājās steidz.
Darbi nepadarīti, bērni raud...
Laiks nepaliek pāri it nemaz.
Vēlmju daudz, bet laika tad nav...
Kas gan galvā draugam tam?
Ko domā un ko vēlies tu?
Vakars tik jauks,
Vakars tik vēls...


šis nedaudz no pagājušā gada. šī jaukā diena atgādina rudens tuvošanos. tas nav tālu. Atceries baudīt, elpot, izdzīvot un izpriecāties! :)

Rutīna un vienmuļie tautieši.

Musdienās un, patiesībā, arī agrākos laikos darbības notika pēc kāda ritma. Var teikt, ka jebkāda veida notikumi risinās apļveida kustībā. Tiek atkārtotas tās pašas darbības noteiktā laika sprīdī. Atšķirās tikai to lielums un svarīguma pakāpe. Šādā gadījumā varam runāt par spirāles kustību. Vai Jums tas nešķiet dīvaini? Kāpēc cilvēks sevi tā iegrožo? Varbūt tas ir tāpēc, ka arī mūsu dzīves kaut kādā veidā ir viena liela rutīna? Pat ja mums neliekas, ka tā tas ir, es uzskatu, ka esmu spējīgs to pierādīt. 
Pirmkārt, cilvēka attīstība no bērnības līdz vecumdienām. Visa mūsu attīstības gaita ir zināma, jo mēs vienalga novecosim. Kāds nodzīvo ilgāk, kāds ne tik ilgi, bet fakts ir viens un tas pats. Te jau ir cits jautājums: Cik ilgs tad būs katra mūžs? 
Otrkārt, laika skaitīšana. Vienā minūtē ir sešdesmit sekundes. Vienā stundā ir sešdesmit minūtes. Vienā dienā ir divdesmit četras stundas. Vienā nedēļā ir septiņas dienas. Katram jau tas ritms ir nedaudz savādāks, bet rutīna jau paliek. Ikviens strādā vai mācās. Nedēļas beigās atpūšās, lai varētu uzsākt nākamo nedēļu. Protams, ir brīvlaiki/atvaļinājumi, bet tie ir tikpat sistemātiski kā laika mērīšana. 
Varbūt Tev šķitīs, ka var izjaukt rutīnu, bet jo vairāk tas tiks darīts, jo lielākā rutīnā atkal iekāpsi. Piemēram, šajā nedēļā es izlekšu ar izlpetni, nākošajā ar gumiju. Lai arī kā nepavadītu savu brīvo laiku, tā būs rutīna. Vai Jums nešķiet, ka vārds „rutīna” ir ļoti dīvains un šeit par daudz pieminēts? Vai nešķiet, ka runāts tiek par tik nesvarīgu lietu? 
Mums ir dota apziņa, lai mēs saprastu to, ka esam tik ļoti ierobežoti savās dzīvēs? Šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ vienmēr tiecamies pēc brīvības un spējas pašiem par savu dzīvi atbildēt. Vēlamies būt paši savas laimes kalēji, bet, lai tas būtu mūsu spēkos, tas ir jānopelna. Līdz ar to, mēs atgriežamies atkal sākumpunktā, kur esam iegrožoti un ierobežoti. Sāku domāt jau par to, ka cilvēce jau pati pie tā ir vainīga. Mēs esam visu lietu cēloņi, jo vēlamies par daudz. Vēlmes ir neapturamas. Jo vairāk Tu spēj sasniegt, jo vairāk vajag. Alkatība. Ne velti notiek kari, strīdi, nemieri un ar to jau viss nebeidzas. Cilvēkam vajag vairāk. Paši attīstamies un attīstās arī veidi, kā pie laimes tikt, kā to izkalt. Vai nemitīgā attīstība arī nekļūst par rutīnu? Kāpēc tagad nevarētu dzīvot tāpat, kā akmens laikmetā? Jo esam pieraduši pie visām ekstrām apkārt un bez tām savu dzīvi nespējam iedomāties. Kurš gan mūsdienās ar zirga pajūgu brauktu līdz Vācijai? Apgalvoju, ka neviens nav tik traks, lai uz ko tādu parakstītos. Tikai viens jautājums: Uz ko mēs ejam tauta?

Tuvojas Gaisma

Ir klāt gadalaiku maiņa. Atkal esmu apstājies un pavērojis mūsu mīļo sabiedrību.
Mēs visi skrienam. Mēs visi steidzamies. Jautājums: Uz kurieni? Ko mēs cenšamies panākt ar savu steigu? Nepieejamību? Vai Tu būvē kādu sienu un negribi runāt ar kādu, vai arī sakrājušies tik daudz darbi, ka nevar neko vērst par labu un jāizmanto pavasara trakums? Sakārtošanas laiks sevī pēc garās un drūmās ziemas? Pavasaris galvā/domās? Tik daudz neatbildētu jautājumu. Katrs uz tiem atbildēs savā veidā un zinās, kas notiek ar viņu, tomēr, tas nav iemesls, lai nevarētu neapdomātu šos jautājumus.
Un tieši šodien, atrodoties ārā, izbaudīju mirkli, sildošo saules stariņu, kurš mani apspīdēja un ielika tik lielu siltuma devu tieši manī. Parādās jautājums: Vai Tu nevēlies sajust to pašu, ko es? Mierīgu garu un piepildījumu sevī? Tajā pašā laikā - aizņemtību un laika trūkumu? Sajūtas un domas ir pozitīvas pēc patīkami aizvadītas dienas. Varbūt, ka domā, kas ar šo cilvēku ir noticis? Ko gan viņš ir darījis? Bet, patiesībā, nevajag neko daudz. Pasmaidīt ikdienā biežāk, paprātot labas domas vairāk un izstarot pozitīvo enerģiju. Kā domā, viss nav saistīts ar daudz iepriecinošiem notikumiem, kuri būs tuvākajā laikā? Bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka vasara tuvojas (kas arī ir gana iepriecinoši!)? Kas gan var iepriecināt mūs? Šokolādes gabaliņš no rīta uz spilvena vai tulpju pušķis pēcpusdienā? Bet, varbūt, siltas vakariņas un no rīta krūka kafijas?
Velti laiku sevis izzināšanai un izproti tās lietas, kuras ir nepieciešamas. Varbūt ir lietas no kurām jātiek vaļā? Izmanto šo laiku. Lai viss sliktais aiziet kā sniegs un labais atnāk kā zaļa zāle pļavā. Pacenties, lai pļava būtu pilna ar ziediem un prieku! Izmanto savu laiku lietderīgi!

Ne tikai ticība, bet arī darbi.

Esmu gana daudz pārdomājis, esmu daudz atgādinājis par ticību ne tikai sev, bet arī maniem draugiem: paklau, mīļais, ticībā uz mērķi Tu to iespēsi. šodien domājot saprotu, ka vajadzīgs arī milzum daudz darba. Tas tikai pierāda, ka visa dzīve ir sasaistīta. Lai tiktu līdz mērķim ir smagi jāstrādā, jānes upuri un tikai pēc kāda laiku Tu redzēsi augļus, redzēsi izdošanos un attīstību. Pieredze nāk ar laiku un, jo vairāk darīsi, jo vairāk sapņosi un ticēsi tam, ka viss izdosies, tad tas arī notiks.
Pats galvenais, ko gribu teikt ir tas, ka nevajag attīstīt sevī tikai vienu lietu. Vajag domāt plašāk un ar skatu nākotnē. Un ne tikai domāt, bet arī darīt un just līdzi tam.
Ar laba vēlējumiem nākotnē! Uz izdošanos un panākumiem!

Ziemziemziema

Ikdienišķā dzīve mūs pārāk nogurdina. Apstājies un izbaudi mirkli! Tieši šī iemesla dēļ vēlos Jums pastāstīt par dabu, Rīgu, laukiem.
Vai Tu, mans draugs, esi pavērojis Rīgu naktī? Neskatoties uz krīzi, aukstumu un nogurumu? Izgājis ārā un baudījis visu skatu ar pilnīgi citām acīm aizmirstot visas raizes? Protams, nerunājot par termosu ar karstu, karstu tēju, kas šādos ziemīgos apstākļos būtu obligāta prasība ikvienam, pirms iziešanas no mājas.
  Pilnmēness kādā jaukā ziemas vakarā, pie Daugavmalas, pašā Rīgas centrā. Skatiens uz visu tik savāds. Atceros, kā viss izskatījies vasarā - pilns ar atkritumiem,  bet tagad - viss tik balts. Upīte daļēji aizsalusi. Celtnieku rosās, braucamie ripo pāri tiltam viens pēc otra. Bez mites. Tie neapstājas. Mūžīgā steiga. Termiņi spiež ikvienu un nu neviens nepavada laiku ar sevi. Pavēro laternas tumšā vakarā. Kā tās spīd. Tās iededzina dvēselē gaismu. Tās sasilda un uzkurina. Tās vairo spēku Tevī. Tikai apstājies un satver to. Esi neparasts un atrodi pašsaprotamajā ko pilnīgi citu.
  Mēs attīstamies. Bez šaubām. Laiks iet, bet problēmas, lielā mērā, paliek nemainīgas. Tās ir cikliskas. Mums tikai jāspēj prognozēt nākošā posma sākums un iepriekšējā beigas. Atliek tikai saprast, kur beidzas pāreja no viena upes krasta uz otru.
  Te nu laiks manām pārdomām par ļoti izslavēto Ziemu! Čau, Ziema! Tu man patīc. Kad es varētu ar Tevi satikties? Varbūt pēc vairākiem mēnešiem? Neesi pie manis par ilgu uzkavējusies? Tomēr, šī bargā un ilglaicīgā ziema man liek padomāt. Garie ziemas vakari ir tik lieliski. Atceros bērnību un iedomājos to, ko piepildītu tagad ar lielāku prieku. Garie ziemas vakari lauku mājā pie karstas krāsniņas. Sēdi sveču gaismā ar tējas krūku rokā. Raugies ārā pa logu. Pa logu uz brīvību. Tev ir silti, pat karsti, bet zini, ka ārā ir mīnuss trīsdesmit grādi un tomēr, auksti nepaliek. Vien doma par iziešanu liek ietīties segā arvien vairāk. Vecmāmiņas adītās zeķes un svaigi cepti pīrāgi no paša rīta. Vecmāmiņas guļ? Cepumi no paša rīta. Laikam, ka Salatēvs palīdzējis vai kaimiņtante. Radio ar tasi kafijas. "Atnākuši kaimiņbērni!"teic onkulis. Un negribot izej ārā, jo istabā taču ir tik silti un jauki. Kāpēc man būtu jāiet ārā? (klusībā domā ejot velkot vakar saslapinātos apavus, kurus aizmirsi izžāvēt) Un jautrība var sākties. brīnumainā precizitāte sniega kaujās. Viss ir tavā spēkā un neviens nav par šķērsli. Ir prieks. Ir draugi un ir silta pajumte virs galvas. Medustēja. Šķavas vakarpusē jau klāt. Un vakara baudīšana var turpināties. Kāda interesanta piedzīvojumu grāmata, kas bagātina Tevi un piepilda ar idejām nākamās dienas darbiem un nedarbiem. Vai nav lieliski?
Fonā skan mierīga mūzika un pārdomas liekās uz papīra. Reizēm šķiet, ka runā ar sevi. Bet tā nav. Dzīvē visiem ir dubultnieki. Grūtākais uzdevums ir atrast savu. Domubiedru. Draugu. Palīgu jebkurā dzīves situācijā.
  Pusi dienas ar labu cilvēku blakus velti sniega notīrīšanai no dīķa un pēc tam paslidinies nieka stundu un domā, ka pūles nebija tā vērtas. Tik maz paslidojām. Bet nejau tas ir tas svarīgākais. Cilvēks, ar kuru tīrīji sniegu, ar kuru darīji blēņas, ar kuru pavadīji laiku kopā ir svarīgs.
Ziema ir gara, bet tā pāriet. Arī sen izjukušas attiecības var atkausēt. Atjaunojies un piepildies, nožēlo un pilnveidojies! Esi par iemeslu eksistēt kādam.

Ticībā ir spēks!

Šodienas sakāmais būs pavisam īss un neliels. Kaut kas, ko es Jums gribu pavēstīt dažas dienas, tikai šādu tādu iemeslu dēļ man tas nebija izdevies.

Galvenā šodienas doma - ticībā ir spēks. Tas ir jāuztver burtiski un tas arī pierādās dzīvē. 

Es ļoti daudz saskāries ar ticības jautājumiem. Skatos no divām pusēm: reliģiskā pasaule un tā saucamā ārpasaule. Pasaulē ir pasludināta ticības brīvība. Tas nozīmē, ka mēs katrs varam ticēt tam, kas mums patīk visvairāk. tas ir labi, jo nekas netiek uzspiests un varam turēties pie savas izvēles. 

Ir vairāki piemēri par kuriem Es Jums vēlētos pastāstīt. Bet, lai šodien tiek tikai divi piemēri. 

    Tātad, esmu ļoti daudz domājis par kristīgo tēmu. Un tā mani ir arī uzrunājusi. Esmu sapratis to mācību, ka ticībā ir spēks? Jūs jautāsiet, kā? kādā veidā? Es uzskatu, uzsveru, es uzskatu, ka tā sāls jau nav Dievā un Dieva meklējumos, bet gan tajā, kam Tu pats tici. Tu citi kaut kam labam un domā labas lietas. Esi tikai par labo. Centies palīdzēt citiem un tie pēc tam palīdz Tev. Viss ir par sadarbību ar cilvēkiem. Bībele mums māca mīlēt savu tuvāku, kā sevi pašu. Cik daudzi no mums to dara? Lai vai kā, ja Tu tici un notici tam, ka darot labas lietas dzīvē, tālu tiksi, tad to arī viennozīmīgi panāksi. Domām ir milzīgs spēks. Neiedomājams. Tas ir pats spēcīgākais uz pasaules. Viss par ko Tu domā un kā domā, atspoguļojas tavā dzīvē. Respektīvi - ja Tev galvā haoss un nezini, ko panākt savā dzīvē, tad arī nekas nenotiks. Un tik raudāsi, raudāsi. Kāpēc ar mani tā? Citiem tak viss ir. Bet man nekā. Tad būtu pēdējais laiks saņemt sevi grožos un sāk mainīt lietas savā dzīvē! Laiks pārdomāt un mainīties!

    Un otrā lieta, kas man ir iekritusi ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem. Uzticība mīļoto cilvēku starpā. To nenodošana. Jo tas jau ir attiecību pamats un balsts. Galvenais, kas jāizdara - jāiemācās uzticēties un jābūt spējīgiem palaist draugu/mīļoto ārpus mājas. Vienu pašu. Bez ticības uz otru cilvēku attiecības nespēs eksistēt ilgu laiku. Kādam tas apniks un pateiks gala vārdu. Protams, var rasties aizdomas utml, bet tas jau ir savādāk. Es domāju par uzmanīšanu 24/7. Tās lietas, kurām Tu tici maina. Un kā vēl. Domāšana balstās uz tām lietām uz kurām Tu tici. Tāpēc tici panākumiem. Tici labajam, jaukajam, mīļajam! Tici uz izdošanos. Jebkurā sfērā. Viss nostāsies kā vajag. Tikai ar vienu nosacījumu - Ja Tu ticēsi pozitīvajam. Nevienam jau nevajag negatīvo. 

Ceru, ka sapratāt mani. Un, tomēr, nemaz tik īsi nesanāca.

Keep it simple!

Ir pagājis laiciņš kopš pēdējā ieraksta. 

Daudz pārdomātas dzīves vērtības, meklētas pareizās stratēģijas dzīvei. Daudz domāts par draugiem, par draugu izvēles pareizību manā dzīvē. Galu galā esmu pārdomājis visu nākotni un to, ko darīt nākotnē, bet tas nav tas, par ko es Jums šodien gribu stāstīt. 

Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Katram tā ir nedaudz savādāka, bet tai pat laikā, tik līdz līdzīga un vienāda. Bezgala skaisti ir satikt kādu vecu draugu/paziņu un parunāties kā ir gājis dzīvē, kas jauns un kas vecs noticis. Katrs jau ejam savu dzīves ceļu, bet esam atkarīgi viens no otra. Tad seko galvenais jautājums: Kādēļ mēs tik daudz lietas savās dzīvēs sarežģījam? Ne velti es sāku runāt par to, ka katram ir sava dzīves pieredze, jo pieredze, kā jau mēs visi zinām, ir dažāda. Un tieši dēļ tās dažādās pieredzes viss sākās. Kādam no mums ir bijusi slikta pieredze un mēs vairs negribam vilties un uzķerties uz tā paša āķa. Pavisam vienkāršs piemērs: Sarunājas divi cilvēki. Zēns un Meitene. Viens otram simpatizē un vēlas kaut ko vairāk, bet tas nenotiek tik strauji, jo, iespējams, ka abi šie cilvēki iepriekš ir vīlušies vienā vai otrā dzimumā.  Tas sabojā skatu uz pretējo dzimumu kopumā, bet tikai dažreiz. Pārsvarā sabojā priekšstatu par to pretējo cilvēku. Kāpēc gan tā? Jo nevienam nepatīk palikt "muļķa" lomā un tikt atstumtam no kāda dvēselītes un ikdienas dzīves (attiecināms ne tikai uz šāda veida gadījumiem).
Šķiet, ka vēl nesen biju mazs, blonds puisītis, kuram ir izkrituši daži piena zobi. Skraidu pa laukiem, dzīvojos zemenēs, slēpjos, pa naktīm bēgam peldēties. Viss tik nesamaitāts un jauks, mīļš, sirdij tuvs. Ar šo es cenšos pateikt, ka ar laiku mums palielinās atbildība par jebko, ko darām savās dzīvēs (tas arī nav mans galvenais mērķis). Vispār, kam gan ir nebēdnīgāka dzīve par mazu bērnu, kurš skraida apkārt un daru to, ko sirds kāro pat tad, ja tas ir aizliegts? Bērni reti domā par apkārtējo viedokli. Tas viņus gluži vienkārši nesatrauc. Vai tas nav lieliski? Cilvēks bez kompleksiem! Bet ar laiku tas mainās. Un kā vēl mainās. Pierādījums tam esam jebkurš pats. Ir dažādi aizspriedumi un tamlīdzīgi. Tieši tas sarežģī mūsu dzīves. 
Atceros kādu visai interesantu gadījumu. Attiecības ar cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši, piemēram, maza bērna un pieaugušā attiecības, runas veidu, stilu? Un divu pieaugušo attiecības? 
Varbūt nē, bet es esmu. Un tas, ko es pamanu, ir tik dīvaini un tai pat laikā saprotami. Bet tomēr, dīvaini. Mēs, pieaugušie visu laiku sarežģījam dažādas lietas. Bet bērni... Ko tie saka, to arī domā. Ko tie jūt, to arī saka. Viņi neko nesarežģī. Samelo kaut ko, ja mamma vai tētis nedod konfekti, bet kurš gan to nav darījis? Tas ko es gribu pateikt, ir tas, ka dzīvē nekas nav jāsarežģī. Sarežģījumi arī neradīsies, ja nemelosim. Nemelot? Kā? Draugs piezvana, sauc ārā. Un Tu tik ļoti negribi iet nekur. Un pasaki, ka nedaud apslimis, piemēram. Un ar to jau viss sākās. Saki kā ir, saki, ko domā un jūti. Runā patiesību. Savu patiesību! 
Būsim kā bērni, kuri neko nesarežģī. Mūsu pieredzes rāda kaut ko citu, bet kas liedz mums dzīvot vienkārši un bez sarežģījumiem? Tas viss ir līdzsvarojams mūsu galvās! Atceries, viss sākās no galvas. 

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi!

Dzīve ir ļoti interesanta lieta. Tā ir tikai pareizi jādzīvo. Nav nekādas formulas, kā to pareizi darīt. Tikai Tu esi spējīgs izlemt, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Mēs esam savas dzīves noteicēji. Dzīvo dzīvi tā, lai neko nevajadzētu nožēlot. Ja Tu kaut ko izdarīji un pēc tam domā, vai tas bija vajadzīgs? Atbilde ir: Jā, tas bija vajadzīgs. Katru brīdi mūs pārņem citas izjūtas. Un attiecīgajā brīdī mēs to uzskatījām par pareizu. Tad, kāpēc kaut kas ir jānožēlo savās dzīvēs? Rīkoties spontāni ir slikti, bet tai pat laikā arī labi un jautri. Dzīvē mums ir daudz sejas, bet tikai mēs zinām, kura no tām ir īstā. Tieši tāpēc nometīsim savu masku un dzīvosim tā, itkā katra diena būtu pēdējā! Izbaudīsim dzīvi un nodzīvosim to pareizi. Kā paši vēlamies. Neskatoties uz to, kā dara citi. Tas nav svarīgi. Nepazaudējiet sevi dzīvēs un neko nenožēlojiet, jo laiku atpakaļ nepagriezīsi un neko neizmainīsi tajā, kas jau reiz noticis! Dzīve ir viena liela ballīte. Tikai tā ballīte kaut kad beigsies. Dzīvojiet tā, lai Jūs atcerās par labu esot. Patiesi, izbaudi visu to, kas Tev tiek sniegts. Saņem to ar abām rokām! Nepadodies. Ja kaut kam būs jāmainās, dzīve to izdarīs Tavā vietā!

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi!

Cilvēka sejas un iekšējās pasaules saistības

Seja. Katram cilvēkam ir sava seja. Kādam tā ir jauna, cita grumbaina, citam netīra, bet visiem tāda ir. Tā ir kā mūsu iekšējās pasaules un domu spogulis. Katra seja ar savu valkātāju ir unikāli. Mūsdienās ir ļoti grūti saprast cilvēku sejas izteiksmes līdzekļus, jo tie nēsā maskas. 
Uzvelkot masku, mēs katrs esam pavisam cits cilvēks. Mūsu maskas neatspoguļo mūsu patiesās domas un sajūtas. Protams, nejau visi cilvēki nēsā maskas. Tomēr, mūsdienās tas ir ļoti pazīstams ikvienam no mums, jo katram ir kaut kāds darbiņš, ir lietas, kas nomoka. Protams, nejau visi mēs tās nēsājam. Rodas jautājums, kāpēc gan ir vajadzīgas tādas maskas? Manuprāt, viņš nevar pastāvēt par sevi un savu viedokli pilnībā. Viņš nav brīvs no aizspriedumiem un rūpējās par apkārtējo viedokli. Varbūt, ka šādi cilvēki ir noslēgti un maina maskas ikdienas, lai tās tik ātri nenovelkātos. Katrā vietā ir sava seja. Nav patstāvīgs viedoklis. Nav vēlme kaut ko mainīt, jo tā, kā ir tagad, ir taču labi! Mamma tā dzīvo, tētis tā dzīvo, visi radi un draugi ir tādi. Bet tas nav normāli. Mums visiem jābūt patstāvīgiem. Un neatkarīgiem. Kā to panākt? Ko domā ierobežoti cilvēki? Kas notiek to cilvēku galvās? Varbūt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki nēsā maskas. 
Visu problēmu vaina ir Tevī pašā. Viss saistās ar Tavu pagātni, cilvēkiem Tev apkārt un lietām, kuras esi darījis agrāk. Nekas neuzrodas un nenotiek bez iemesla. Tu neesi bijis bērnībā apvainots nepatiesi? Izsmiets? Atstumts? Tevi nepieņem draugi? Dzīvi bez maskas nevari iedomāties? Noteikti, ka uz vismaz vienu no šiem jautājumiem ir pozitīva atbilde. Un, tikai apzinoties to vari mainīt savu dzīvi un paradumus. Tas ir iespējams, tikai tad ar sevi ir ļoti daudz jāstrādā. 
Darbā Tev ir viena seja. Pa ceļam uz mājām uzliec citu masku. Satiec draugus un parādās vēl trešā. Tas ir briesmīgi. Mēs, cilvēki, tā nevaram un nemaz nedrīkstam dzīvot. Tu neesi Tu pats. Apzinies šo faktu, patīk vai nē. Tikai tagad Tu esi spējīgs kaut ko mainīt. Pats galvenais, noticēt tam, ko dari. Uzstādi sev šķietami neiespējamus mērķus un nepadodoties redzēsi, kā mērķis lēnām tiek sasniegts. 
Ikviens no mums ir ar savu seju. Citam tās ir vairākas. Kāpēc? Vai mēs dzīvojam pēc kaut kādiem vispasaules stereotipiem? Parametriem? Paraugiem? Kāda jēga lietot vairākas sejas, ja patiesībā Tev nav personība? Viena seja ir mūsu personības un patiesās dabas atspoguļotāja, bet cilvēkiem tādas ir vairākas. Tad, kur ir tā sāls? Vai patiešām nespējam būt mēs paši? Kas šie par stereotipiem, pēc kā dzīvoja? Kāds ietekmīgs cilvēks ir pateicis, ka tā nedrīkstam dzīvot un tad nu visi pēc viņa stabulītes dzīvojam. Kā dzīvo šis cilvēks, pēc kā visi ņem piemēru? Viņš dzīvo pēc saviem principiem, kas ir labi. Bet, tas nenozīmē, ka arī mums ir jādzīvo tieši tā, kā viņš. Bieži ir tik daudz faktori, kurus mēs, patiesībā, nevaram izpildīt, bet daram to un cenšamies līdzināties šim cilvēkam. Katrs ir dzimis ar savu domāšanu. Galva ir dota katram. Lēmumus pieņemt ir spējīgs ikviens. Bet mēs to nedaram un, kas ir vēl trakāk, dzīvojam pēc viena vai vairāku cilvēku redzamās dzīves. Šīm slavenībām parasti pašiem ir vairākas maskas, bet mēs dzīvojam pēc tās maskas, kuru redzam. Tas ir normāli? Nē. Pavisam vienkārši. Ir jāiemācās filtrēt to, kas notiek apkārt. Jāprot šķirot uzņemtā informācija, jo dienas laikā mēs uzņemam patiešām daudz. Process ir grūts un Tev var šķist, ka pat neiespējams, bet pasaulē ir gana daudz brīvi cilvēki, kuri dzīvo pēc saviem ieskatiem. Tas ir iespējams. Dzīvo un dari visu ar tādu pārliecību.

Aizmirsties

Aizmirst sevi, aizmirst apkārtējos. Aizmirst visas problēmas, kuras mācās pār mums ikdienas. Uztraukums, bailes par to, ka darbā uztaisīsi nepareizo dokumentu. Uztraukums, ka piededzināsi kārtējās ātrās vakariņas, jo garšīgām sen vairs nav laika. Sen esi aizmirsis, kā garšo ēdiens. Ir tikai ātrās uzkodas. Steiga. Visu laiku kaut kur skrienam un daram, bet labums? Sabojāts organisms no nepareiza uztura. Sabojāts garstāvoklis pēc sliktas dienas. Veselības problēmas, vīrusi. Viss sēž mūsu galvās un tur arī paliek, jo esam pārāk lepni, lai dalītos ar kādu savos pārdzīvojumos. Reizēm tas ir tikai pārāk grūti. Kur ir problēma? Kāpēc mums ir jābūt tik noslēgtiem un dusmīgiem. Ar laiku pārstājam nēsāt smaidu uz savām lūpām. Dzīvojam rutīnā. Darbs, mājas. Mūsdienās nekam citam neatliek laiks. Padomāt par sevi iespēj tikai retais. Galvenais jau, ka Tev viss ir kārtībā. Par mani Tu neuztraucies. Viss taču ir labi! Neredzi? Pasmaida un aiziet ar domīgu seju tālāk. Kā rīkoties? Kā dzīvot? Problēmas jau pār mēru. Tās jau nerisinās pašas no sevis. Ar darbiem var kaut ko panākt. Un atceries, ka jāstrādā būs cītīgi. Tikai pēc laika varēs atpūsties un atskatīties uz aizskrējušo laiku. Problēmas nokārtotas. Tagad nevajag aizmirsties. Viss taču kārtībā! Bet mēs turpinam bēguļot neaptverot, ka no sevis, taču, aizbēgt nevar. Uz kurieni skrien? Uz kurieni ej? Mūsu būtība saglabājas mūsos un ir kaut daļēji redzama. Varbūt apkārtējiem nē, bet iekšēji mēs jūtam to, kas mūs grauž. Izlaid to pūķi brīvībā. Ļauj lidot tam. Atbrīvo sevi no sāpēm. Cilvēkam vajag tikai un vienīgi priekus un labas atmiņas. 

Slāpes

Slāpes pēc draudzības. Pēc sevis piepildījuma. Pēc prieka. Pēc miera un labsajūtas. Pēc dzīvības dvesmas un radošuma gara. Tās nevar iepildīt pudelē un pārdot par četrdesmit santīmi litrā. Tās ir jāveldzē gluži. Ar aukstu ūdeni. Ar lielu strūklu šis ugunskurs jāapslapina, lai tās kaut nedaudz norimst. Līdz nākamajai reizei, līdz nākamajam tuksnesim, kuru centīsimies pārvarēt. Katra diena nāk pie mums ar savām slāpēm. Ar savām darāmajām lietām un domām. Kā gan var apslāpēt visas šīs slāpes reizē? Kurš no mums mirstīgajiem būs tik gudrs? Tas ir maz iespējams? Ko mēs iespējam darīt šo lietu labā? Kā gan mēs apmierinam sevi? Mūžīgās cilvēciskās vēlmes. Vienmēr vajag kaut ko vairāk. Nenovērtējam to, kas mums jau ir dots un nesadzīvojam ar to. Vēlme pēc attīstības nav slikta, bet vai attīstīties vajag tik strauji? Pavērojiet bērnus. Agrāk tā neviens netika audzināts. Kur nu vēl redzēt to, kas būs nākotnē. Slāpes, neapturamas slāpes. Kā tās apmierināt? Vai nedomāt? Cilvēks fiziski nevar nedomāt. Smadzenes strādā cauru diennakti.  Centies izzināt un pārbaudīt savu teoriju dzīvē. Māci sevi un citus. Rodi risinājumu un dvesmu. Atrodu interesi ikvienkā garlaicīgajā lietā. Mājas darbu izpildi padari par aizraujošu procesu. Darbini iztēli un savu sirdi. Dzīvo un veldzē savas slāpes!