Musdienās un, patiesībā, arī agrākos laikos darbības notika pēc kāda ritma. Var teikt, ka jebkāda veida notikumi risinās apļveida kustībā. Tiek atkārtotas tās pašas darbības noteiktā laika sprīdī. Atšķirās tikai to lielums un svarīguma pakāpe. Šādā gadījumā varam runāt par spirāles kustību. Vai Jums tas nešķiet dīvaini? Kāpēc cilvēks sevi tā iegrožo? Varbūt tas ir tāpēc, ka arī mūsu dzīves kaut kādā veidā ir viena liela rutīna? Pat ja mums neliekas, ka tā tas ir, es uzskatu, ka esmu spējīgs to pierādīt.
Pirmkārt, cilvēka attīstība no bērnības līdz vecumdienām. Visa mūsu attīstības gaita ir zināma, jo mēs vienalga novecosim. Kāds nodzīvo ilgāk, kāds ne tik ilgi, bet fakts ir viens un tas pats. Te jau ir cits jautājums: Cik ilgs tad būs katra mūžs?
Otrkārt, laika skaitīšana. Vienā minūtē ir sešdesmit sekundes. Vienā stundā ir sešdesmit minūtes. Vienā dienā ir divdesmit četras stundas. Vienā nedēļā ir septiņas dienas. Katram jau tas ritms ir nedaudz savādāks, bet rutīna jau paliek. Ikviens strādā vai mācās. Nedēļas beigās atpūšās, lai varētu uzsākt nākamo nedēļu. Protams, ir brīvlaiki/atvaļinājumi, bet tie ir tikpat sistemātiski kā laika mērīšana.
Varbūt Tev šķitīs, ka var izjaukt rutīnu, bet jo vairāk tas tiks darīts, jo lielākā rutīnā atkal iekāpsi. Piemēram, šajā nedēļā es izlekšu ar izlpetni, nākošajā ar gumiju. Lai arī kā nepavadītu savu brīvo laiku, tā būs rutīna. Vai Jums nešķiet, ka vārds „rutīna” ir ļoti dīvains un šeit par daudz pieminēts? Vai nešķiet, ka runāts tiek par tik nesvarīgu lietu?
Mums ir dota apziņa, lai mēs saprastu to, ka esam tik ļoti ierobežoti savās dzīvēs? Šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ vienmēr tiecamies pēc brīvības un spējas pašiem par savu dzīvi atbildēt. Vēlamies būt paši savas laimes kalēji, bet, lai tas būtu mūsu spēkos, tas ir jānopelna. Līdz ar to, mēs atgriežamies atkal sākumpunktā, kur esam iegrožoti un ierobežoti. Sāku domāt jau par to, ka cilvēce jau pati pie tā ir vainīga. Mēs esam visu lietu cēloņi, jo vēlamies par daudz. Vēlmes ir neapturamas. Jo vairāk Tu spēj sasniegt, jo vairāk vajag. Alkatība. Ne velti notiek kari, strīdi, nemieri un ar to jau viss nebeidzas. Cilvēkam vajag vairāk. Paši attīstamies un attīstās arī veidi, kā pie laimes tikt, kā to izkalt. Vai nemitīgā attīstība arī nekļūst par rutīnu? Kāpēc tagad nevarētu dzīvot tāpat, kā akmens laikmetā? Jo esam pieraduši pie visām ekstrām apkārt un bez tām savu dzīvi nespējam iedomāties. Kurš gan mūsdienās ar zirga pajūgu brauktu līdz Vācijai? Apgalvoju, ka neviens nav tik traks, lai uz ko tādu parakstītos. Tikai viens jautājums: Uz ko mēs ejam tauta?
