Dvēseles ceļojums

Iesākot šo dienu domāju es daudz. Kur esmu un ko daru. Dzīve. Tāda interesanta man tā. Vēršos pie Tevis, mans lasītāj, lai Tu sadzirdi mani un izjūti kā manas sāpes, tā arī priekus. Sajūtas. Tās ir tās vērtības, kuras nemaksā neko. Tās vai nu ir, vai nav. Ieskaties sevī un padomā kā Tevī ir vairāk? Par sevi varu teikt to labāko, lai gan sastopos arī ar melnajām dienām. Tie taču parastie ikdienas procesi. Nekas nav ideāls un pēc kaut kā jātiecās. Lai tā arī būtu maizes rika, kurai pakaļ steidz. Galvenais, lai prieku sagādā tā. Es jau neesmu nekāds tur dzejnieks. Arī rakstnieks nē. Tas gan tikai tas, kas man patīk. Svarīgi darīt sirsniņai tuvas lietas. Darīt ar tādu atdevi, ka dvēsele priecāties un smaidīt sāk. Tikai tad tā īstā dzīve sākās. Tici man! Uzskatu, ka gana daudz esmu redzējis, lai varētu domāt šādi.
Darot sev patīkamās lietas nedrīkst nepadomāt par tuvajiem. Cilvēki apkārt gan mainās patstāvīgi, taču tie nekad nav par daudz. Es, ja drīkstu atļauties sacīt, esmu viens no tiem, kurš, protams, ir izvēlīgs, bet ņem to, ko dzīve dod. Tas man patīk. Zini? Strādā ar sevi un savu prātu. Darbs ar smadzenēm un pēc laika var sajust, ka dzīve iet uz priekšu. Labi pacenšoties par var mēģināt tikt tai līdzi.
Nedrīkst baidīties sapņot, jo tie piepildās. Bet ar sapņu izvēli gan ir jāuzmanās. Tie nāk tad, kad vismazāk gaidi, taču nedomā, ka nenāk. Ir arī jāprot tos saskatīt un pareizo pogu piespiest, lai saņemtu tos.
Esmu izsapņojis savu sapni, taču pa pusei tikai. Un tad jau ir daudz. Tas ir daudz labāk, kā vēlējies biju. Ja proti sekot sev un savam domu ceļam, tad tie kā skudras nāks pie Tevis. Neviens nesaka, ka ceļš līdz tiem būs viegls un rozēm kaisīts. Drīzāk jau ar tiem ērkšķiem,  bet tas ir tā vērts. Jauni pagriezieni un līkumi. Kalni un lejas. Kādreiz arī ielejas, bet nepieciešamas. Kalni. Arī tie ir maināmi un tas augstums, kurā Tu atrodies, arī. Jā, tā ir dzīve un iespējas, ko Tu vari saņemt. Tikai saprast, satvert, izdarīt un palaist brīvībā, lai dzīvo tā tālāk. Tā Tava ideja un sapnītis tas. Kaut arī neliels, bet Tavs. Mīlēt un tikt mīlētam. Baudīt, redzēt, just, dzirdēt un sasmaržot. Apstāties, apskatīties apkārt un atkal doties pretim lieliskajam. Mirklim tam, kas tur pie dzīvības ikvienu no mums, lai arī kā mēs to nevēlētos atzīt.Sajūta tāda, ka pogas nespiežās kā vajag, bet tas jau tikai tādēļ, ka klaviatūra cita. Esam jau aizmirsuši mēs kā ar roku vēstuli pat uzrakstīt. Kur nu vēl grāmatu... Sapņi.. Tie ir tie, kas piepildās. Brīnumi ir tie, kas notiek. Vēlēsies un tas notiks arī ar Tevi.

Naksnīgās Rīgas naktis

Naktis. Nakts. Naktis Rīgā ir skaistas. Tās ar brīvību pilnas. Gaisā virmo spēks un vara. Klusums un miers. Dzīvība un brīvība pēc kuras mēs visi tā alkstam. Nav ne par ko jāsatraucās. Neviens nemet dīvainu skatienu uz Tavu pusi. Tu esi viens, bet tai pat laikā ar visiem. Vari dziedāt, dejot, smieties vai raudāt! Neviens nebūs kurš nosodīt vēlēsies. Sajūtas, kuras vārdos nav aprakstāmas. Dejo! Tumšs un arī gaišs. Rīga. Tā pietrūkst. Šī mana pilsēta, kura ar tik daudz ko pārpildīta, bet līdz galam nepiepildīta... Viens smaids var iepriecināt uz visu dienu. Viens skarbāks vārds var sabojāt veselu nedēļu.

Tagadne un nākotne, jo tikai tā ir svarīga.

Pietiek runāt. PIETIKS RUNĀT! Sāc darīt. Un ne tikai darīt, bet strādāt. Strādāt to mērķu labā, kuri Tev ir svarīgi. Protams, būs izgāšanās, neveiksmes un zaudējumi, taču tas nemaina to, ka Tu cīnies savu mērķu labad. Neviens cits Tavā vietā to nedarīs. Tieši tagad es uztaisu savu kafiju, ieslēdzu sev tīkamu mūziku un gatavs esmu ceļojumam domās. Lai vai kā, jūtu, ka kaut kas ļoti ir mainījies. Ir saprasts tik daudz kas. Esmu mācījis tik daudziem kā dzīvot. Cilvēki bieži vien griežas pie manis pēc kāda padoma kā dzīvot tālāk. Jā, tos es protu sniegt, taču pašam savu dzīvi sakārtot ir daudz grūtāk. Tas nekas. Ir tikai jādara. Smaidīt jāprot arī caur sāpēm. Tas, protams, nav viegli. Ja vajag, tad vajag. Ja gribēsi, tad būs, taču viss pie tā vien neapstājas. Vajag darīt. Tagad saprotu, ka es esmu liels domātājs, sapņotājs, romantiķis un bohēmists. Jā, tā ir. Tas nav noliedzams, taču man patīk, ka es tāds improvizators vien esmu. Katram dzīve jānodzīvo tā, lai ir ko atcerēties. Šo es esmu sasniedzis. Atliek sasniegt pārējos man tik ļoti svarīgos mērķus un piepildīt tās idejas, kuras man ir. Saprotams, ka tās var izgāzties, bet, ja nepamēģināsi, tad nekad neuzzināsi. Jaunības trakums - tas ikvienam vajadzīgs un ja nebūs uzreiz, tad būs vēlāk! Visam dzīvē savs laiks. Lietas nāks tad, kad Tu būsi tām gatavs. Dzīve ir tā kas māca un nevis Tu māci to. Ir jāņem tas, ko dzīve Tev dod, taču nepaņem par daudz un neuzzini par daudz. Jāspēj saskatīt tā robeža. Protams, es varu stāstīt un stāstīt vēl daudz šādas lietas, taču kur labums, ja nekad to nesaproti pats? Dzirdēt un izprast. Tas ir tas pats, kas skolā kādu tēmu dzirdēt, taču neizprast. Viss ko es vēlos pateikt - dari un Tev tiks dots. Teic un Tu tiksi sadzirdēts. Dari labu un Tev tiks atdarīts. Es jutu, ka pēdējās dienās manā galvā notiek kaut kas traks, liels un man neaptverams, taču es esmu spējis to visu izprast. Esmu atbildējis un trīs svarīgiem jautājumiem: 1. Ko?, 2. Kāpēc?, 3. Kā? Šie jautājumi attiecās uz pilnīgi jebko, ko dari vai darīsi. Ir jāizprot sevi. Darbs, darbs, darbs. Protams, nekas nav viegli un nav par velti. Tas uz ko es vienmēr esmu centies Jūs virzīt ir mūžīgais pozitīvisms, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Visam ir pamatojums. Kafija ir arī garšīga. Vai arī tikai man gribējās to padzerties šajā tumšajā un jau vēsajā rudens naktī. Tas nekas, ka atvasara vēl tik sāksies. Mēs esam pārāk pieraduši pie daudzām lietām. Pie labā tik ātri aprod, ka tas, kas ir dots šķiet pašsaprotams. Tas, kas ir, tas ir labi, taču vienmēr vajag vēl labāk. Iesaku visiem pārdomāt par tiem cilvēkiem, kas apkārt. Par draugiem un to, ko TU dod viņiem, nevis tie Tev. Nevajag būt egoistiem, tikai žēl, ka tāda ir cilvēku daba. Ikvienam ir kaut kas ko sniegt citiem. Izmanto. Dod. Radi un pretī neko negaidi. Strādā vairāk kā prasa un Tu būsi tas bez kura nevarēs iztikt. Paliksi svarīgs. Ikvienam novēlu palikt par to neaizvietojamo kāda dzīvē. Nav svarīgi kas tas par cilvēku. Galvenā ir sajūta, ka bez Tevis un Taviem darbiem iztikt nevar. :)
Paldies par to, ka esat joprojām ar mani kopā un spējat uztvert to, ko es cenšos pavēstīt Jums. Ikviens teikums ir svarīgs un tā izprašanai var paiet minūtes, stundas, dienas, mēneši vai pat gadi. Morāle - ja Tu būsi labs, tad arī pret Tevi noteikti atradīsies cilvēks, kurš būs tikpat labs vai pat vēl labāks! :)

Dvēseliskais un nevis materiālais

Zināju, ko sacīt vēlos.
Izdomājis biju kā visu uzrakstīt,
Bet te pēkšņi tas viss ir pazudis un nepieder vairs nevienam.
Tikai tas, kas Tavas rokas uzrakstīts un tas, kas atmiņā palicis pieder tikai un vienīgi Tev.

Lai arī cik dīvaini nebūtu, tad tieši ar šo es vēlos sākt. Šīs ir manas rindas, kuras spēj izteikt tik ļoti daudz. Tās var pielāgot dažādām dzīves situācijām. Brīva interpretācija un tas man patīk. Ir jau tā, ka man patīk arī cilvēki, kuru sakāmais ir saprotams vairākos virzienos. Smadzeņošana - tā ir interesanta darbība. Svarīgs ir Jūsu domu lidojuma virziens. Par ko Jūs visvairāk domājat? Kāds ir vistuvākais sapnis? Cik daudz laiku veltāt paši sev? Kāda ir Jūsu mīļākā nodarbošanās?
 Pavisam nemanāmi, bet es esmu attālinājies no savām sirdslietām laika trūkuma dēļ. Tā, cik es noprotu, saucās pieaugušo pasaule. Tajā nav vietas sapņiem, bet visi sapņo un cer uz brīnumu. Kādam dzīvē paveicies, kādam nē. Kāds ir sasniedzis to, ko vēlās. Cits strādā ar saliektu mugurkaulu un neko pateikt pretī nevar. Tāda ir tā dzīve. Skarbi. Patiesi. Interesanti uzzināt kādēļ runāju par šādām tēmām.
Tā vien šķiet, ka dzīvē neko neesmu sasniedzis. Man nekas nepieder kā plikas atmiņas vien. Man ir mīloša ģimene. Bet kas trūkst. Kas? Varētu sarakstīt miljoniem lietas, bet kuras ir tās svarīgākās? Nepieciešamākās? Tas ir jāizvērtē. Katram sava galva un katrs pats zinās kas vajadzīgs ir vairāk.
Zinājāt, ka neviens no šiem tekstiem nav iepriekš apstrādāts, sagatavots un uzrakstīts? Es ļaujos savam domu lidojumam un rakstu to, ko pats jūtu. Var jau būt, ka kādam līdz, kāds smiesies par to, bet tas nekas. Būšu apmierināts, ja vismaz viens būs ko paņēmis no manis sacītā.
Visa dzīve ir spēle. Tā ir jāprot pareizi spēlēt. Es spēlēju tā, kā es gribu un man neviens neliks mainīt manas spēles noteikumus. Parasti tie mainās paši - gan ar laiku, gan lielāku pieredzi.
Un tā nu es dzeru savu rīta kafiju un baudu mirkli. Neaizmirsti: Ja aizverās durvis, tad kaut kur atverās logs! Pa to arī var tikt iekšā. :)

Ģeniāla nakts

Un atkal, atkal, atkal. Pēc krietna laiciņa es atgriežos pie rakstīšanas. Es, protams, nezinu ar ko sākt, ko teikt un kā teikt, taču ļaušu savām domām plūst. Dariet arī Jūs tā.
Lai arī kā visi sūdzas par to, ka ir slikti laiki pasaulē, Latvijā itsevišķi, esmu iepriecināts par tiem, kuri atrod laiku pasmaidīt. Uzsmaidīt. Atvērt sirdi ne tikai tuvajiem, bet arī svešajiem un tiem, kurus redzi kaut pirmo reizi. Vienalga. Tas ir tik lieliski, ka uz šīs zemes dzīvo jauki cilvēki. Es, ja godīgi, dievinu Rīgu un tās skaisto arhitektūru. Ziniet? Tādu nekur neatrast. Protams, vecā labā tēma par mirkli nav pazudusi. Šajā nerakstīšanas laikā tādu ir bijis simtiem. Varu apgalvot tikai to, ka mērķis ir jāsaredz. Tas nekas, ka tāds miglains, jo ejot uz priekšu tas izkristalizēsies. Šī ir ģeniāla nakts un diena arī, jo cilvēki, kas apkārt to maina un man paliek arvien jaukāk. Atcerējos gan, kāds tas niķis mums, cilvēkiem, ir: domāt par to, ko kāds varētu domāt par attiecīgo situāciju. Ir labi, ja uztrauc tava labsajūta un ērtums, bet nevajag arī aizrauties. Viss taču ir labi, bet ja nav, tad noteikti liks par to manīt! Vai ne tā, draugi?
Svarīga tēma, kura šodien pat ļoti aizķēra. Tā izpaužas visparastākajās lietās. Gan lielās, gan mazās. Mērķis. Tas pēc kā Tu tiecies. Kā to saredzēt? Kur to ieslēgt? Kastē tas noteikti nav jāliek, bet lai līdz tam tiktu ir jāiziet cauri garam tunelim, kur nav nogriešanās iespējas. Ieraugi un saskati. Ej un neatskaties. Arī ne pa labi, ne pa kreisi.
Baidies? Kļūda. Dzīvē jābaidās maz. Dzīvojam vienreiz. Ja mēs no kaut kā baidīsimies, tad dzīvē tik daudz palaidīsim garām. Palaist garām taču arī nepatīk nevienam. Pamēģināji, neiepatikās? Nu nekas, mēģini kaut ko citu, jo atceries, ka mēģināts nav zaudēts. Tieši otrādi - nepamēģināji un uzreiz arī zaudēsi. Protams, viss ir jātur balansā. To palīdzēt atrast nevar. Tam nav formulas un matemātisko vienādojumu. Ja Tu jūti, tad ir labi, bet, ja nejūti, tad nu galīgi nav labi. Jā, zinu, man patīk sarežģītas teikumu formas, kaut arī pats bieži vien nezinu savu komatu pareizo lietojumu, bet tas jau nekas. Es mēģinu. Redz, būs kļūda - kāds pamanīs un izlabos. Palikšu gudrāks un no kļūdas mācīšos.
Ģeniāla nakts. Devos mājās. Sāka lietutiņš no gaisa līst. Es nevis kā parasti, kad no tā izvairos, skrienu prom vai tamlīdzīgi, bet gan ar atplestām rokām un sirdi tam pretī eju! Var jau būt, ka no malas tas izskatījās dīvaini, bet man patīk. Es baudu mirkli un mani nekas cits neinteresē. Vai, ku jauki.
Es domāju, ka es daudz domāju. Tik daudz, gluži vienkārši, nevar uzrakstīt. Tas viss lido man cauri un šī sajūta ir neaprakstāmi laba.
Un uz šīs patīkamās nots arī šovakar beigsim. Lai Jums jauks miedziņš un skaisti sapņi, jo tikai cūkas ir smukas.

Mammītei

Tu mūsu vienīgā,
Tu - mana pasaule un viss.
Tas, ko Tu dari,
Kā Tu saki...
Māci mūs!
Māci mani, ikvienu no mums!
Par mums tik Tev rūpes,
Nav dienas nevienas šai pasaulē nodzīvotas,
Kad par mums nedomātu Tu.
Vienmēr mīļa un vienmēr svarīga
Tu Mūsu Mamma!
Mūsu mīļā Mammīte!.

trausla tā mīlestība, trausla kā lotusa zieds.

naktīs, kad neguļu
un prāts ar domām pilns.
es jautru prātu
pa ceļu eju,
pa savas zemes ceļu
un zvaigznes skaitu.
tās krīt un krīt,
bet man virsū neuzkrīt
un sirdī neiekrīt.
tik cauri izskrien...
tās, kā virši vasaras dienā zaigo
un kā lietus lāses
lietainā dienā zemē pazūd.
ne noķert,
ne satvert,
ne paturēt un rokās sasildīt!

LABRĪT

Labrīt Tauta! :)
Kā Jums šodien sokās un kas jauns notiek Jūsu dzīvēs?
Jums dodu piecas minūtes, lai pārdomātu to visu!
1
2
3
4
5
Pārdomājāt, vai ne? Dzīve mainās ļoti ātri. Nemanāmi, Vai ne? Vakar biju tur, šodien esmu šeit, taču viss apkārt izskatās tieši tāpat. Interesanti. Domās mainās, bet apkārtne ir tā pati. jā, tieši tā. pasaule nekad nestāv uz vietas!! mēs visu laiku maināmies un pieaugam. tas ir dikten jauki. man patīk, ka visu laiku ir pārmaiņas, jo bez pārmaiņām tā jau vairs nav dzīve, vai ne? piekritīsiet man, ka viss, kas notiek dzīvē ir ar mērķi, vai ne? Visam ir savs pamatojums. teikšu tā, ļoti godīgi, man patīk šī dzīve. tā ir tik ļoti interesanta un tai pat mirklī aizraujoša, bezjedzīga. Tāds ir mūsu dzīves ceļš. vienmēr un visur. Zinkā, es, patiesībā, esmu tik ļoti laimīgs ar savu dzīvi. Lai vai kādas problēmas un nejaukumi, balti un melni pleķi atrodami tur, nav svarīgi, jo galvenais ir spēja to visu izbaudīt un dejot līdzi ritmam, kuru Tu jau pašā sākumā esi iedevis!! Šķiet, ka būs jāsāk blogot arī citās valodās, jo man tik ļoti patīk to darīt. tikai problēma tāda, ka mūs, latviešus, reti uztver pa nopietnam. reti tiekam ārā pa nopietnam. Tāpēc apskaužu savus mērķus. Iedomājies - apskaust pašam sevi - kur vēl burvīgāk var būt! :) bet man iet labi.
Laimīgi mani mazie. Ceru, ka Jūs visu sapratāt, respektīvi, to, ka es esmu baigi dīvainais. :)

Jauna diena, cita cerība.

Katra diena mūsos arvien jaunas cerības mūsos vieš. Vecās rētas lēnām izzūd un drēbes dilst, pa vīlēm tās irst. Kāda brūce no jauna uzplēsta un no jauna aizmirsta tiek. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tas pat ir labi, jo nonākam arvien pie jauniem secinājumiem un saprotam to, ka dzīve viens plašs rožu dārzs vien. Kādēļ? Tas ir pavisam vienkārši! Zieds daiļš un pat ļoti skaists, taču ar ērkšķiem pilns. Citi jau cenšās uzburt to ilūziju audzējot rozes bez tiem, bet tad jau pazūd viss tas skaistākais, kas ikvienam no mums uz šīs pasaules, šajā dimensijā jāredz būtu. Vēlētos iestarpināt ļoti spēcīgu latīņu sakāmvārdu: "Per aspera, ad astra" jeb "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Ļaudis bieži aizmirst, ka šo sakāmo var interpretēt dažādi. Domāsiet, ka problēmas jau nekas skaists nav. Tā tas ir,jā, bet nedrīkst aizmirst to, ka problēmas tā pati dzīves pieredze jau vien. Jo vairāk ērkšķu, jo erudītāks paliec. Es nesaku, ka man patīk problēmas kā tādas, taču brīdis, kad esi kaut vienu līdz galam atrisinājis, ir sajūtām neaprakstāms. Dzīvi bez problēmām nevienam vēl nav izdevies izdzīvot. Pats mazākais sīkums ir svarīgs. Pirms kāda brīža aizdomājos par Visumu un to cik neizsakāmi liels tas ir. Iedomājies, ka kāda cita būtne visā izplatījumā mūs par skudrām uzskata. Tieši tā! Jāsāk citādāk izturēties pret šo Pasauli un dzīvi tajā. Tieši tāpēc daba arvien, arvien vairāk saceļās pret mums. Kārtējā viela, ko man pārdomāt. Cik lieliski būt cilvēkam. Censties izzināt nezināmo un vēl neatrasto. Varbūt arī neizdosies neko tādu atrast, bet zināt, ka ir cilvēki kuri ieklausās ir pats lielākais prieks no visiem. Cerība mirst pēdējā. Muļķības. Cerība mirst reizē ar mums. Tāpēc neļausim tai mirt.

Ilgs pārdomu laiks.

Dzīve. Tāda sarežģīta tēma, paklau! Jā, protams, katram savs viedoklis, savi uzskati par dzīvi! Viss kārtībā! Esam atšķīrīgi. Arī tas ir labi, jo kas tad mēs būtu? Roboti! Viennozīmīgi, tajā mūsu valodā un tajā mūsu saziņas līdzeklī! Neviens jau kā ir citur, vietās, kur nemaz neesam bijuši nezin. Nav neviens, kurš to pastāstītu! Arī tuvākajā nākotnē tāda iespēja neradīsies! Khi Jūs jau, protams, domājāt, ka nesaistīta tēma, vai ne? Bet tad palasiet manu blogu no jauna. Arī pa ceļam dažādas ietekmes, reklāmas, ļoti daudz runāšanas, prieku un smaidu! Lasi un raudi!
Gaidi sapni no jauna!
Saki un raudi,
Priecājies un baudi!
Un tikai nevaidi!
Vai par prieku baidi?
Bet ko gan no dzīves gaidi?

Beigu beigās sāc aizdomāties par to, cik sasodīti dīvaina ir šī pasaule! Tas, kas mums liekas svarīgs, liels un ievērojams jebkam citam var likties nesvarīgs un nevajadzīgs. Taču kur tā loģika? Pašiem savā starpā grūtu sarunāties. Kā gan tas būtu iespējams ar kādu citu dzīvu radību šajā Visumā? Neaizmirsīsim, ka ir vairāki visumi un vairākas bezgalības. Nekas nav izmērā s un līdz galam vārdos aprakstāms! Cilvēks ir nekas, bet uz Zemes, tomēr, kaut kas. Vai ku' ļoti dīvaina šī vieta, kurā atrodamies!
Atliek vien izsapņot nezināmo!

dzīve

Vientulībā sēdi un raudi,
Vai tā Tu dzīvi baudi?
Domā, bet nesaki,
Sajūti, bet līdz galam neizjūti,
Kas Tev trūkst?
Kā Tev nav?
Skaties, bet neredzi,
Kur gan tu esi?
Kur Tu dzīvo un kur mieru rodi?
Tās par mājām īstajām sauc!

saulainās atmiņas

Atminos sevi kādā klusā, saulainā un pavisam mierīgā dienā daudz par dzīvi nedomājot un nemaz nesaprotot to, cik smagi un grūti būs šeit dzīvot. Domas pavisam maigas manu sirdi māc. Vai māte nopirks ko saldu? Ceru, ka mans draugs arī nāks ārā spēlēties un pa pagalmu skriet. Nekāds satraukums par dzīvi apkārtējo, jo esi jau Tu viens mazs, bet nu jau liels bērns! Rūpju un domu nomākts, bet, tomēr, joprojām bērns, kuru nekad nevēlies izlaist no sevis, joprojām mīt Tevī. Tu audz un audz un palēnām sāc aizmirst tās bērnības dienas, kad pilnīgi ne par ko nav jāsatraucās, kad Tu drošu sirdi skraidi pa pļavām. Vēro dabu, pasauli un sevi, apkārtējos un visu, visu dzīvi izsapņo, cerībā, ka tāda tā būs. Izaudz un viss mainās. Krāsainie sapņi nedaudz pelēkāki. Ļoti maz lietas ir piepildījušās. Un, ja agrāk vēlējies būt policists, tad tagad jau biznesmenis vai vēl kas cits. Tas jau nav slikti. Mēs augam, mūsu vēlmes aug, bet, labāk atceries tās dienas, saulainās dienas, pieneņu pļavā pavadītās, dzeltenās sejas. Tas jau nekas, arī lietainām dienām nav ne vainas - baudi tās veroties krāsniņā, vēro, kā smilškastē saceltās mājiņas lēnām irst un tur pat arī pazūd. Nepacietībā jau gaidi nākamo dienu ar jauniem laikapstākļiem, jaunām idejām un atmiņām. Patiesi un mīļi, sirdi plosoši. Dzīve!

.cerība.

Es jau negribu daudz.
Tikai vienu
Un neko citu,
Neko, kas man vairāk domāt liktu.
Tikai vienu ar ļoti daudz pienu!
Galdā liktu
Un nekas vairs prātā nepaliktu!