Keep it simple!

Ir pagājis laiciņš kopš pēdējā ieraksta. 

Daudz pārdomātas dzīves vērtības, meklētas pareizās stratēģijas dzīvei. Daudz domāts par draugiem, par draugu izvēles pareizību manā dzīvē. Galu galā esmu pārdomājis visu nākotni un to, ko darīt nākotnē, bet tas nav tas, par ko es Jums šodien gribu stāstīt. 

Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Katram tā ir nedaudz savādāka, bet tai pat laikā, tik līdz līdzīga un vienāda. Bezgala skaisti ir satikt kādu vecu draugu/paziņu un parunāties kā ir gājis dzīvē, kas jauns un kas vecs noticis. Katrs jau ejam savu dzīves ceļu, bet esam atkarīgi viens no otra. Tad seko galvenais jautājums: Kādēļ mēs tik daudz lietas savās dzīvēs sarežģījam? Ne velti es sāku runāt par to, ka katram ir sava dzīves pieredze, jo pieredze, kā jau mēs visi zinām, ir dažāda. Un tieši dēļ tās dažādās pieredzes viss sākās. Kādam no mums ir bijusi slikta pieredze un mēs vairs negribam vilties un uzķerties uz tā paša āķa. Pavisam vienkāršs piemērs: Sarunājas divi cilvēki. Zēns un Meitene. Viens otram simpatizē un vēlas kaut ko vairāk, bet tas nenotiek tik strauji, jo, iespējams, ka abi šie cilvēki iepriekš ir vīlušies vienā vai otrā dzimumā.  Tas sabojā skatu uz pretējo dzimumu kopumā, bet tikai dažreiz. Pārsvarā sabojā priekšstatu par to pretējo cilvēku. Kāpēc gan tā? Jo nevienam nepatīk palikt "muļķa" lomā un tikt atstumtam no kāda dvēselītes un ikdienas dzīves (attiecināms ne tikai uz šāda veida gadījumiem).
Šķiet, ka vēl nesen biju mazs, blonds puisītis, kuram ir izkrituši daži piena zobi. Skraidu pa laukiem, dzīvojos zemenēs, slēpjos, pa naktīm bēgam peldēties. Viss tik nesamaitāts un jauks, mīļš, sirdij tuvs. Ar šo es cenšos pateikt, ka ar laiku mums palielinās atbildība par jebko, ko darām savās dzīvēs (tas arī nav mans galvenais mērķis). Vispār, kam gan ir nebēdnīgāka dzīve par mazu bērnu, kurš skraida apkārt un daru to, ko sirds kāro pat tad, ja tas ir aizliegts? Bērni reti domā par apkārtējo viedokli. Tas viņus gluži vienkārši nesatrauc. Vai tas nav lieliski? Cilvēks bez kompleksiem! Bet ar laiku tas mainās. Un kā vēl mainās. Pierādījums tam esam jebkurš pats. Ir dažādi aizspriedumi un tamlīdzīgi. Tieši tas sarežģī mūsu dzīves. 
Atceros kādu visai interesantu gadījumu. Attiecības ar cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši, piemēram, maza bērna un pieaugušā attiecības, runas veidu, stilu? Un divu pieaugušo attiecības? 
Varbūt nē, bet es esmu. Un tas, ko es pamanu, ir tik dīvaini un tai pat laikā saprotami. Bet tomēr, dīvaini. Mēs, pieaugušie visu laiku sarežģījam dažādas lietas. Bet bērni... Ko tie saka, to arī domā. Ko tie jūt, to arī saka. Viņi neko nesarežģī. Samelo kaut ko, ja mamma vai tētis nedod konfekti, bet kurš gan to nav darījis? Tas ko es gribu pateikt, ir tas, ka dzīvē nekas nav jāsarežģī. Sarežģījumi arī neradīsies, ja nemelosim. Nemelot? Kā? Draugs piezvana, sauc ārā. Un Tu tik ļoti negribi iet nekur. Un pasaki, ka nedaud apslimis, piemēram. Un ar to jau viss sākās. Saki kā ir, saki, ko domā un jūti. Runā patiesību. Savu patiesību! 
Būsim kā bērni, kuri neko nesarežģī. Mūsu pieredzes rāda kaut ko citu, bet kas liedz mums dzīvot vienkārši un bez sarežģījumiem? Tas viss ir līdzsvarojams mūsu galvās! Atceries, viss sākās no galvas. 

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi!

Dzīve ir ļoti interesanta lieta. Tā ir tikai pareizi jādzīvo. Nav nekādas formulas, kā to pareizi darīt. Tikai Tu esi spējīgs izlemt, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Mēs esam savas dzīves noteicēji. Dzīvo dzīvi tā, lai neko nevajadzētu nožēlot. Ja Tu kaut ko izdarīji un pēc tam domā, vai tas bija vajadzīgs? Atbilde ir: Jā, tas bija vajadzīgs. Katru brīdi mūs pārņem citas izjūtas. Un attiecīgajā brīdī mēs to uzskatījām par pareizu. Tad, kāpēc kaut kas ir jānožēlo savās dzīvēs? Rīkoties spontāni ir slikti, bet tai pat laikā arī labi un jautri. Dzīvē mums ir daudz sejas, bet tikai mēs zinām, kura no tām ir īstā. Tieši tāpēc nometīsim savu masku un dzīvosim tā, itkā katra diena būtu pēdējā! Izbaudīsim dzīvi un nodzīvosim to pareizi. Kā paši vēlamies. Neskatoties uz to, kā dara citi. Tas nav svarīgi. Nepazaudējiet sevi dzīvēs un neko nenožēlojiet, jo laiku atpakaļ nepagriezīsi un neko neizmainīsi tajā, kas jau reiz noticis! Dzīve ir viena liela ballīte. Tikai tā ballīte kaut kad beigsies. Dzīvojiet tā, lai Jūs atcerās par labu esot. Patiesi, izbaudi visu to, kas Tev tiek sniegts. Saņem to ar abām rokām! Nepadodies. Ja kaut kam būs jāmainās, dzīve to izdarīs Tavā vietā!

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi!

Cilvēka sejas un iekšējās pasaules saistības

Seja. Katram cilvēkam ir sava seja. Kādam tā ir jauna, cita grumbaina, citam netīra, bet visiem tāda ir. Tā ir kā mūsu iekšējās pasaules un domu spogulis. Katra seja ar savu valkātāju ir unikāli. Mūsdienās ir ļoti grūti saprast cilvēku sejas izteiksmes līdzekļus, jo tie nēsā maskas. 
Uzvelkot masku, mēs katrs esam pavisam cits cilvēks. Mūsu maskas neatspoguļo mūsu patiesās domas un sajūtas. Protams, nejau visi cilvēki nēsā maskas. Tomēr, mūsdienās tas ir ļoti pazīstams ikvienam no mums, jo katram ir kaut kāds darbiņš, ir lietas, kas nomoka. Protams, nejau visi mēs tās nēsājam. Rodas jautājums, kāpēc gan ir vajadzīgas tādas maskas? Manuprāt, viņš nevar pastāvēt par sevi un savu viedokli pilnībā. Viņš nav brīvs no aizspriedumiem un rūpējās par apkārtējo viedokli. Varbūt, ka šādi cilvēki ir noslēgti un maina maskas ikdienas, lai tās tik ātri nenovelkātos. Katrā vietā ir sava seja. Nav patstāvīgs viedoklis. Nav vēlme kaut ko mainīt, jo tā, kā ir tagad, ir taču labi! Mamma tā dzīvo, tētis tā dzīvo, visi radi un draugi ir tādi. Bet tas nav normāli. Mums visiem jābūt patstāvīgiem. Un neatkarīgiem. Kā to panākt? Ko domā ierobežoti cilvēki? Kas notiek to cilvēku galvās? Varbūt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki nēsā maskas. 
Visu problēmu vaina ir Tevī pašā. Viss saistās ar Tavu pagātni, cilvēkiem Tev apkārt un lietām, kuras esi darījis agrāk. Nekas neuzrodas un nenotiek bez iemesla. Tu neesi bijis bērnībā apvainots nepatiesi? Izsmiets? Atstumts? Tevi nepieņem draugi? Dzīvi bez maskas nevari iedomāties? Noteikti, ka uz vismaz vienu no šiem jautājumiem ir pozitīva atbilde. Un, tikai apzinoties to vari mainīt savu dzīvi un paradumus. Tas ir iespējams, tikai tad ar sevi ir ļoti daudz jāstrādā. 
Darbā Tev ir viena seja. Pa ceļam uz mājām uzliec citu masku. Satiec draugus un parādās vēl trešā. Tas ir briesmīgi. Mēs, cilvēki, tā nevaram un nemaz nedrīkstam dzīvot. Tu neesi Tu pats. Apzinies šo faktu, patīk vai nē. Tikai tagad Tu esi spējīgs kaut ko mainīt. Pats galvenais, noticēt tam, ko dari. Uzstādi sev šķietami neiespējamus mērķus un nepadodoties redzēsi, kā mērķis lēnām tiek sasniegts. 
Ikviens no mums ir ar savu seju. Citam tās ir vairākas. Kāpēc? Vai mēs dzīvojam pēc kaut kādiem vispasaules stereotipiem? Parametriem? Paraugiem? Kāda jēga lietot vairākas sejas, ja patiesībā Tev nav personība? Viena seja ir mūsu personības un patiesās dabas atspoguļotāja, bet cilvēkiem tādas ir vairākas. Tad, kur ir tā sāls? Vai patiešām nespējam būt mēs paši? Kas šie par stereotipiem, pēc kā dzīvoja? Kāds ietekmīgs cilvēks ir pateicis, ka tā nedrīkstam dzīvot un tad nu visi pēc viņa stabulītes dzīvojam. Kā dzīvo šis cilvēks, pēc kā visi ņem piemēru? Viņš dzīvo pēc saviem principiem, kas ir labi. Bet, tas nenozīmē, ka arī mums ir jādzīvo tieši tā, kā viņš. Bieži ir tik daudz faktori, kurus mēs, patiesībā, nevaram izpildīt, bet daram to un cenšamies līdzināties šim cilvēkam. Katrs ir dzimis ar savu domāšanu. Galva ir dota katram. Lēmumus pieņemt ir spējīgs ikviens. Bet mēs to nedaram un, kas ir vēl trakāk, dzīvojam pēc viena vai vairāku cilvēku redzamās dzīves. Šīm slavenībām parasti pašiem ir vairākas maskas, bet mēs dzīvojam pēc tās maskas, kuru redzam. Tas ir normāli? Nē. Pavisam vienkārši. Ir jāiemācās filtrēt to, kas notiek apkārt. Jāprot šķirot uzņemtā informācija, jo dienas laikā mēs uzņemam patiešām daudz. Process ir grūts un Tev var šķist, ka pat neiespējams, bet pasaulē ir gana daudz brīvi cilvēki, kuri dzīvo pēc saviem ieskatiem. Tas ir iespējams. Dzīvo un dari visu ar tādu pārliecību.

Aizmirsties

Aizmirst sevi, aizmirst apkārtējos. Aizmirst visas problēmas, kuras mācās pār mums ikdienas. Uztraukums, bailes par to, ka darbā uztaisīsi nepareizo dokumentu. Uztraukums, ka piededzināsi kārtējās ātrās vakariņas, jo garšīgām sen vairs nav laika. Sen esi aizmirsis, kā garšo ēdiens. Ir tikai ātrās uzkodas. Steiga. Visu laiku kaut kur skrienam un daram, bet labums? Sabojāts organisms no nepareiza uztura. Sabojāts garstāvoklis pēc sliktas dienas. Veselības problēmas, vīrusi. Viss sēž mūsu galvās un tur arī paliek, jo esam pārāk lepni, lai dalītos ar kādu savos pārdzīvojumos. Reizēm tas ir tikai pārāk grūti. Kur ir problēma? Kāpēc mums ir jābūt tik noslēgtiem un dusmīgiem. Ar laiku pārstājam nēsāt smaidu uz savām lūpām. Dzīvojam rutīnā. Darbs, mājas. Mūsdienās nekam citam neatliek laiks. Padomāt par sevi iespēj tikai retais. Galvenais jau, ka Tev viss ir kārtībā. Par mani Tu neuztraucies. Viss taču ir labi! Neredzi? Pasmaida un aiziet ar domīgu seju tālāk. Kā rīkoties? Kā dzīvot? Problēmas jau pār mēru. Tās jau nerisinās pašas no sevis. Ar darbiem var kaut ko panākt. Un atceries, ka jāstrādā būs cītīgi. Tikai pēc laika varēs atpūsties un atskatīties uz aizskrējušo laiku. Problēmas nokārtotas. Tagad nevajag aizmirsties. Viss taču kārtībā! Bet mēs turpinam bēguļot neaptverot, ka no sevis, taču, aizbēgt nevar. Uz kurieni skrien? Uz kurieni ej? Mūsu būtība saglabājas mūsos un ir kaut daļēji redzama. Varbūt apkārtējiem nē, bet iekšēji mēs jūtam to, kas mūs grauž. Izlaid to pūķi brīvībā. Ļauj lidot tam. Atbrīvo sevi no sāpēm. Cilvēkam vajag tikai un vienīgi priekus un labas atmiņas. 

Slāpes

Slāpes pēc draudzības. Pēc sevis piepildījuma. Pēc prieka. Pēc miera un labsajūtas. Pēc dzīvības dvesmas un radošuma gara. Tās nevar iepildīt pudelē un pārdot par četrdesmit santīmi litrā. Tās ir jāveldzē gluži. Ar aukstu ūdeni. Ar lielu strūklu šis ugunskurs jāapslapina, lai tās kaut nedaudz norimst. Līdz nākamajai reizei, līdz nākamajam tuksnesim, kuru centīsimies pārvarēt. Katra diena nāk pie mums ar savām slāpēm. Ar savām darāmajām lietām un domām. Kā gan var apslāpēt visas šīs slāpes reizē? Kurš no mums mirstīgajiem būs tik gudrs? Tas ir maz iespējams? Ko mēs iespējam darīt šo lietu labā? Kā gan mēs apmierinam sevi? Mūžīgās cilvēciskās vēlmes. Vienmēr vajag kaut ko vairāk. Nenovērtējam to, kas mums jau ir dots un nesadzīvojam ar to. Vēlme pēc attīstības nav slikta, bet vai attīstīties vajag tik strauji? Pavērojiet bērnus. Agrāk tā neviens netika audzināts. Kur nu vēl redzēt to, kas būs nākotnē. Slāpes, neapturamas slāpes. Kā tās apmierināt? Vai nedomāt? Cilvēks fiziski nevar nedomāt. Smadzenes strādā cauru diennakti.  Centies izzināt un pārbaudīt savu teoriju dzīvē. Māci sevi un citus. Rodi risinājumu un dvesmu. Atrodu interesi ikvienkā garlaicīgajā lietā. Mājas darbu izpildi padari par aizraujošu procesu. Darbini iztēli un savu sirdi. Dzīvo un veldzē savas slāpes!